Katlakalns toč, bet vai Anitas mā nu gan nezinu. Nu pieņemsim, ka pie viņas. Mājele gan tāda galīgi ne tāda kā. Drīzāk jau Elīnas, ja ne pilnīgi kā Elīnas. It kā burziņš, it kā forši, bet nē. Sveši viņi nav, bet attieksme kā pret svešiem. Un uzmanības trūkums, kas neuztrauc. Ārpusē pie garāžas Siets ar Roļiku blato jēlības un Dziņks ar Oz nopietni viņus uztver. Anita ar Mīlul blakus, bet nezinu, kas viņas interesē. Siets uzrok manu riteni un kauc ko gudri (lasīt - stulbi) konstatē, un grasās likt atpakaļ. Es, kamēr nav nolicis, apturu jamo sakot, ka nevaig, es paņemšu. Ar rociņām un spiešanu pārbaudu spiedienu riepās un uzsēžos virsū braukšanai. Saku, ka man besij tape braukšu kaut kur prom. Neviens neklausās. Vislaik pie sevīm klusējot domāju, ka jātinās prom. Vienīgais, kas attur, tas, ka Mīlulis te. Tātad iespēja būt ar viņu u.t.t. Taču tas nav tik skaisti, ja tas redzami nepriecē un ja ir tik pohujistiska gaisotne. Tā vnk nemanot aizbraukt ar negribu, tapē piespiežu Mīluli noklausīties, kas man sakāms. Pasaku, ka braucu prom un ja kāds ko jautā tad pastāsti. Viņa vēl cenšas vāji atrunāt un jautā uz kurieni, liekot manīt, cik tas i stulb. Nav īsti ko atbildēt. Negribot izpļāpājos par jau seno vēlmi aizmīt uz Bausku. Bezjēdzīgi mierinu viņu, ka tas jau nav tālu un ka būšu atpakaļ. Pēc tam tikai nodomāju kāpēc bij jāmelo.
Un te nu ir... Nakts, asfalts. Vismaz ceļš nešaubīgi tas pats Anitas. Arī mēness nešaubīgi mēness. Ceļš apsnidzis un apledojis (tādu es viņu esmu redzējis tik 1x un arī gaišā dienas laikā nevis naktī, bet, manuprāt, precīzāk viņš nevarēja atainoties) tapē mēnesgaismai atspīdot nav problēmu redzēt ceļa malu. Un tāpat neviens cits nebrauc, tā kā ripinos pa ceļa vidu. Līdz šosejai netieku, kad esmu tā kā mistiski iesūkts kādā mājā. Jāuzliela mani, ka ātri saprotu, kas tā par māju. Mīlulītes rezidence. Pirmā doma vai nu tā, ka jātinās prom, vai arī tā, ka Mīlulīte i mā. Lai vai kā, pārsteidz, ka viņa i mā. Redzējis gan viņu vēl neesmu, laikam. Vecāki nav mani ieraudzījuši, labāk skriešu prom, lai tak nesanāk sū un kas tik vēl. Bet te pēkšņ kaut ko saprotu. Nu nav kaut kas riktīgi, nu nevar īsti tā būt. Un tās krāsas un viss tas kā tas izskatās. Sasodīts tas taču sapnis. Tad jau nekādi sū nebūs un atbildības nav, ja nav uz ko. Pamodīšos un nekā vairs nebūs (protams atmiņas un iespaidi un tā.. tāpēc arī jācenšas pēc iespējas neordinārāk). Atmetu domu pamest māju.Ieeju pirmajā istabā, kas pagadās. Vispār jau mā gluži kā Zveicī, tikai Mīlules māja. Dažbrīd esmu otrā stāvā, bet galu galā pirmā stāvā, tajā istabā, kas pa labi ienākot iekšā (;p). Zinātkāres mākts cenšos atrast kaut ko, ko no manīm gribētu kāds slēpt. Nekas īpaš neatradās, bet istabā ienāca Mīluls. Tur viņiem pc stāv. Tipa nu baigi pārsteigtā jau viņa nav, mani ieraugot. Jautāju, ko tad šī. Šī atbild, ka bez manis neesot pamata tur atrasties. Un te nu sajūtu nožēlu, ka pametu viņu/-us.
Pēc brītiņa nekā īpaša nedarīšanas atceros atkal par sapnī būšanu. Viņa kaut ko ņēmās iekš pc. Kaut kādu seksīgu klipiņu man prezentē, bet man labāk doma. Kaut kā nezināmu iemeslu dēļ pieliecos viņai tuvāk. It kā ap viņu apliekties, lai kauc ko pc nomainītu vai ko. Viņa strauju kustību sakļauj lūpām manas lūpas un mēs skūpstāmies. Man patīk, pat ļoti, bet gribās ko teikt. Kaut ko, ka viņa mazliet, laikam, pārpratusi, bet nekas man patīk. Domāju - pateikšu - varēsim turpināt, bet nē tā īsti nenotiek. Viņa vēl paspēja iespraust, ka K po, ka es tas īstākais, ka karoč jā ā jā ā ā.
Ne to vien es gribu. Šādi tādi mainam pozas (...). Šādas tādas izdarības mainam (...). Šā tā lieku manīt, ka vēlos (...). Paradoksāli, ka kaut arī apzinājos tas tikai sapnis, tomēr nebiju brutāls un vienpresoniskas vēlmes pildošs. Es viņai pat pazemīgi un izmisīgi lūdzos, lai ļaujas (...). Sanāca, ka viņa pārģērbjas ērtāk – pidžamā tādā kā Anitai. Iegūlās atpakaļ gultā (...).
Beidzās tomēr tā, ka pārāk ilgi viņa bija vilcinājusies un es sāku atmosties. Viss sāka palikt gaišāks, bālāks, sāka attālināties, bet arī tas bija sapnis.
