Taisnību.

Kāds iesākts, un nepabeigts sapnis.

Darīšanas kādā ne īpaši apdzīvotā daudzdzīvokļu ēkā, kas pēc izskata gluži kā rtv – plašs gaitenis, divas kāpņtelpas katra savā galā, visapkārt, gar sienām, durvis. Tikai koplietošanas un ne tikai koplietošanas telpas tādas sireālas. Vispār viss piedzīvojums ir sireāls. Darīšanas nav nekāda nieka lieta. Runa iet par kādu nepilngadīgo, kuram piespriests kaut kas šausmīgs. Es nebūt neieņemu neitrālu pozīciju, bet bāžos visur iekšā. Laikam sadomājos, ka esmu žurnālists, kurš ar taisnību darīs panākt lielas lietas. Galvenās šaubas ir par to vai tas iekšā dzīvoklī ir vainīgs un vai viņš vispār tur ir.

Šitik [ne]tālu jams bij iesākts.

Pēcāk nekas nenorisinājās īpaši saprotami. Daudz noslēpumu un slapstīšanās, un uzticības izmantošanas. To, kas it kā slēpās iekšā, atraduši, uzskatīja par sabiedrībai ne bīstamu jeb mirušu, vai arī par ne meklēto. Es pašaizliedzīgi uzņēmos visu izpētīt sīkāk. Iesākumā uzmeklēju TO. Tas bija tāds kā melns. Apkārt melns kā dedzis vai ilgi nostāvējies, bet iekšpusē diezgan svaigs un gaišs. Tas nebij liela izmēra, bet gan tieši mazs kā broileris. Īstenībā tā arī bija kā vista, bet sākumā es to neatzinu. Lai pārbaudītu kā īsti ir, es to kodu, garšoju. Baidījos to darīt gan tāpēc, ka tas bij pierādījums, ko man nebij tiesību ne redzēt, ne kur nu aiztikt, ak nu un bojāt, gan tāpēc, ka velns sazin kas tas bija, kādi tur mikrobi un tā gaļa – vistas vai cilvēka[?].

Darīju visas tās lietas ap vistu slepus. Tik atceros kā slēpos no kāda savas paziņas, kam pateicoties tiku tai dzīvoklī, tikai lai palūkotos, un no kādas izmeklētājas vai nezinu kas viņa bija.. kauc ko ar tiesu lietām ņēmās kārtot.

Tas tā cik vēl atceros. Vispār labi atceros.. it kā.

Braucam.

Ko tad šonakt pasapņoju? Es uzrakstīšu! Galvenokārt atceros un galvenokārt mēs braucām. Mēs bijām vairāki, bet cik tieši es nepateikšu. No kurienes mēs braucām arī precīzi nepateikšu, bet varu minēt iespējams braucām no vakardienas sapnī apmeklētā rtv pagraba ballītes, vai arī no kino, vai arī kāda ģimeniska pasākuma. Braucām ar divām auto – brāļa kaut kādu tikko iepirktu Asconu un nezināmas izcelsmes Kadetu. Es atrados Kadetā. Pie ruļļiem ņēmās māsa, brālis atradās abās mašīnās, Brāļējā laikam arī. Likās ka vēl kāds ir ar mums, bet nezinu ko varētu nosaukt... Tātad brālis atradās abās mašīnās. Priekšā braucošo savējo viņš vadīja, a to, kurā bijām mēs, viņš tikai pieskatīja māsu – šī tipo mācījās braukt.

Ceļā domāju kaut ātrāk tas viss beigtos un es varētu pabūt ar Manējo. Laikam, tad pēc tā visa bij domāts uz kino. Ceļā mūs pavadīja sniegpārsliņas, mazas un neuzkrītošas. Viss ceļš bij dažu cm biezā sniega kārta, visa ceļmala bij biezā sniegkupena kārtā, pavadījumā. Braucām gan pa šoseju gan pa Rīgas ielām. Atkarībā no situācijas. Māsa, nejēga, nespēja turēt distanci aiz brāļa auto, viegli, bet ar sasodīti skaļu troksni, iebukņīja. Process bij ilgs un gaidāms - ilgi vēroju atāluma sarukšanu. Vēl arī pie brāļā auto bij piestutēta STOP zīme. Tieši tāda, kā šī un visas citas. Tā aizlidoja prom uz visiem laikiem, prom uz neredzēšānos. Ne nemanāmo triecienu, ne manāmo troksni, priekšā braucošais, brālis un Brāļējā nepamanīja. Pie mums sēdošais brālis un Brāļējā gan gardi pasmējās par viņējiem jeb sevīm. Taču saproti, ka viņi nezināja, ka par sevīm smej.

Piestājām pastīties bojājumus. Tā kā automobīļi bij aprīkoti ieturētā lauku tuning™ jeb/vai/un pur4ix racers™ stilā, tad visapkārt izmētājās dažādas plastmasas detaļas. Jā plastmasas nevis oglekļšķiedras. Smuki apsegtajā ceļā iesāku vākt tos plastmasgabalus, bet, apzinājis ko daru un kam [ne]daru, pārtraucu. Brālis aizbrauca it kā tālāk neapstādamies, jo nebija pamanījis buksi, bet tomēr atsākot kustību bij turpat priekšā. Māsa vairs neņēmās pār ruļļiem – brālis ņēmās, lai gan bij teicis, ka tagad braukšot es.

Skaistā vasaras vakarā piestājām pie lielizmēra dīķa. Tas, laikam, tomēr bija ezers... ar pastāvu krastu, bet ne augstu, vietām aizaudis ar ezeraugiem, dīķa, skata un gaismas necaurlaidīgā krāsā. Māsa uzsāka peldes, brālis uzsāka begemotu atgādinošus lēcienus, brāļējā uzsāka mierīgu, nesasteigtu slapināšanos, visi kopā uzsāka manis pierunāšanu, es uzsāku atrunāšanos. Mani izglāba kaut kā ierašānās. Gan jau ka brāļa un Brāļējās ierašanās, kas vislaik turējās mums priekšā.

Vēlāk jeb agri no rīta viss bij pagājis, atgriezās pavasaris, spīdēja saule, prātu apņēma vēlme nesēdēt mā, arī Manējā.

Atkal un atkal.

Pavisam īsi... Atceros, ka ēdu picu vecajā skolā. Tā ir, ka sen neesmu ēdis tieši vecās skolas picu. Viņa atšķīrās no tās, ko atceros ikdienas ēdam. Pēc picas apēšanas jau kauc kads baļļuks. Skolas pagrabā varētu būt. Jēgu tam visam nezinu. Tur ir gan daudzi pazīstami gan daudzi nepazīstami. Nus galvenais bij Manējā. Bet es, protams, nelaidu garām iespēju nobaudīt arī kādas citas „dārgumus”. Brīdī, kad darījāmies, biju aizmirsis par Manējās esamību, taču, kad atcerējos, uzreiz ņēmos jamo uzmeklēt. Domāju vai stāstīt par notikušo, bet paliku labāk pie klusēšans. Man gan likās ka viņa zin, bet neko nesaka. Varbūt arī tāpēc neko neteicu, jo domāju ka šī man piedod. Vēlāk sākās haotiska naida jeb varas izrādīšana, kuras laikā rūpējos lai Manējai nekas nenotiku. Tas man padevās labi. Un kad bij „vecajie” noskrējuši lejā meklēt cēloņus un kādu ko sodīt, es augstprātīgi nostādīju mūsus visus nevainīgo lomai. Visa scēna beidzās koledžas Jansona auditorijā, kur palikuši bijām tik es, manējā, jansons, persona ēna. Biju kauc ko uzvarējis un mierīgu prātu un ne ar lepnumu devāmies aizmirsties.

Interesanti, bet tomēr ne īpaši pārsteidzoši – atkal tā krāpšana. Vakar pirms miegs pārņēma mani domāju, cik sapņi ik naktis ir oriģināli un negaidīti pārsteidzoši. Tāpēč tieši šonakt gaidīju ko neredzētu, bet bet... Redzēt Džingāli izrādāmies gan bij kaut kas, bet tomēr es vairāk uzsvaru lieku uz Manējo. Iespējams, ka daudz svarīgu faktu es neatceros, tāpēc krāpšana sitas priekšgalā. Vispār visu dienu no rīta visuzkrītošāk ikdienišķas lietas likās savādas.. tādas kā kauc ko atgādinošas jeb ar kauc ko vislaik asocējās, bet nevarēj saprast kā atmiņas zudumu saķēris.

Aizmārša.

A šonakt tāds neveikli tizliņš sapnis. Toties ir skaidrs, kur smēlos tēmu – snows + tā pielietojums. Vaininiece, manuprāt, ir neviena cita kā Sinch :) Viņu pašu gan nekur nemanīju. Jā nu visu pēc kārtas... Nekā daudz jau nav, bet tomēr..

Nesapņoju par laišanos no kalna, bet par to, kā aizmirsu pašu dēli uz kalna, un kā devos šim pakaļ. Vienbrīd atceros viņu redzam, bet ir vēl otrbrīdis, kurā tomēr Dēlis vairs nestāv savā vietā. Tad nu jāsāk būtu meklēt. Dēlis jau nav mans – īrēts. Mēģinu atcerēties kāds īsti izstījās mans Dēlis – Zils, resns, bez nekādiem sazīmētiem pribambasiem. Radoši, ka visiem dēļiem nebij to stiprinājumu. Gluds Dēlis uz kura kedas vienkārši lipten lipa klāt. Ļoti ērti galu galā. Neizskatījās, ka kāds snowotu ar manu Dēli. Bet kalna lejā varēja atrast daudz pamestu Dēļu. Īsti tieši mans gan tur neatradās, tāpēc apsvēru iespēju paņemt kādu no tiem pamestajiem.

Kamēr meklēju līdzinieku savējam, redzēju pāris ainiņas, tajās atspoguļojās, cik skaists ir kalns un daba, un ziema. Pret sauli skatījos uz bērniem, kuri centās nesasisties uz tīra ledus, kurš spīdināja acīs. Kalna lielums bij mainīgs: reizēm maziņš kā biķernieku mežos, reizēm normāls kā žagarkalnā, reizēm liels kā filmās.

Manu apņēmību ievēroja kāds jaunēklis, ar kuru pārmiju savu bēdu. Šis bija saprotošs. Pa abiem atradām meklēto līdzinieku. Pieņēmu nu es viņu par savu. Tā kā svešais jaunēklis arī snowoja, tad vienojāmies padarīt to lietu kopā. Devāmies taisni uz priekšu – tur esot piemērotāks kalns.

Līdz kalnam netikām tikai tāpēc, ka pamodos, bet pa ceļam atceros šo to. Tikko bijām sākuši iet kā jau bijām uz meža ceļa. Visapkārt bieza sniega kārta. No ceļa nostāk tāds kā klajums, kurā sabuvētas dažas mājeles un viena pirts. Pirtī kāreiz pirtojās jaunie krieviņi, kas klausījās nedzirdētas kreivu dziesmas un bauroja, bļāva, dziedāja līdzi. Īstenībā, dzirdētais piesaistīja manas ausis. Man liekas, ka tur skanēja nenosakāma stila mūzika: reps, tuc tuc, tehcno, dnb, alternative... Bet, bet mūzika un krievi bij dzirdami tik skaidri...

Dari man tā... jā! Jā!

Kā tad viss sākās? Sākās ar to, ka ieraudzīju trolejbusu. Trolejbusu, kurš aizpadevās pa Laimdotas ielu. Pa ielu, uz kuras trolejbuss nemaršrutē. Stāvēju pieturā, kad noskatījos uz aizpadevušos trolejbusu. Te parādās apziņa, ar kurām vajadzēja sākt. Apziņa ļoti vienkārša – trolejbuss, kuru gaidu, ilgi jāgaida, jo tikko jau gāja garām (es nerunāju par to (trolejbusu), kuru redzēju aizpadodamies). Tātad nākamais škodinieks tik drīzi nebūs, tamdēļ meklēju alternatīvu. Alternatīva varētu būt aizpadevušais trolejbuss. Tā kā pa Laimdoteni trolejbusi nu nebraukā, tad redzēju jamo pirmo reizi. Tā kā redzēju jamo pirmo reizi, tad nezināju kurp šis ved. Tā kā nezināju, tad bij cerība, ka gar skolu. Škodinieks brauca „pretējā” virzienā – uz Šmerli. Redzēju vēl viņu šķērsojam Lielvārdes ielu – no Laimdotas uz Zemgales. Interesants maršruts. Jā un viss likās ļoti īsti. Tik īsti, ka es pie sevīm domāju „beidzot tiešām tas nav sapnis, šoreiz es toč redzu trolejbusu, par kuru pirms tam nekas nav dzirdēts”. Tātad pilnīga realitātes sajūta – nekāda gaisīguma vai dumības prāta priekšā.

Problēma atrisinās ļoti veiksmīgi – garām brauc kursa biedrs. Brauc ar nenosakāmu un manīgu motociklu. Nemaz necentīšos aprakstīt. Iedomāsimies kvadraciklu vienkārši. Rīts patīkami silda: silts gaiss, zilas debesis, saule savā vietā, pavasaris staro. Nu labi lecu uz braucamā, dodamies ceļā, uz skolu. Pa ceļam iepētu trolejbusa barokļa līniju. Tad braucam pa velns zin kurieni, bet zemē ir sliedes. Vietām sniegs. vietām sakaltušas smiltis, šķūņi un garāžas visapkārt, sliedes visa mūsu ceļa garumā. Iespējams ka pa tām brauca trolejbuss. Vienuviet apstājāmies, jo bij jāapbrauc konteiners, kurš atradās pie sliedēm, gar kurām braucām.. Nu tad, lai apbrauktu konteineru, jāuzbrauc uz sliedēm, un kā reiz tieši pa jamām brauca tas transports. Diemžēl, neatceros vai trolejbuss vai tramvajs. Pēc tā uzbraucām jau uz norm asfaltēta ceļa, cik nu Latvijas ceļiem tas ir norm. Skola vairs nebija mūsu galamērķis – braucām uz Pļaviņām. Tālu nebij jābrauc, jo bijām jau tik pat kā klāt. Redzēju māsu, kura dzīvespriecīgi rotaļājās, ja nemaldos, ar mazo Ieviņu, un kura bij uzvilkusi caurspīdīgu zilu kostīmkleitu, tātad ievērtēju viņas apakšveļu, kas nebija no pavedinošākajām. Nākamo ieraudzīju tēvu. Atvieglojums un vispusējs prieks ir viss ko atceros, varbūt, vēl kauc kādas kopīgas pastaigas...

Tomēr skola. Iespējams nokļūšana Pļaviņās bij tikai kāda kļūda. Kāda kļūda laika spirālē, varbūt. Stundas apmeklējums nav diezko kupls – daudz brīvu vietu. Latviešu valodas auditorija ar attiecīgi latviešu valodas skolotāju. Pilnīgs panīkums, ilgas pēc brīvības, pavasara. Atverās durvis un klasē sāk ieplūst jaunas dāmas – gados nedaudz zem 20. Noprotu ka savu parādu dzēsējas. Nopētu un nodomāju, kura ir acīm tīkamākā. Visas i nepaspēju salīdzināt, kad viena no skuķēm cenšas tikt man garām lai pakārtu jaku. Man tas patīk, tas liek pamosties manam „mini me”. Ieraudzījis ka apņēmīgajai kājās ir svārki, zili, līdz ļeškām, saprotu ko gribu jeb iekāroju, jeb gribu sev. Piespiežos viņai klāt, lai netiek man garām. Drīz tas pārtop spēlē „kurš ciešāk piespiedīsies”. Roka cenšās aizsniegt aizmugurē esošo viņu un viņas atkailinātās kājas, tb zeķbiksēs apskautās. Izdodas izcili – sākot no ceļa līdz pat līdz vietai zem svārkiem – vietā kur būt.

Tālākās perversības jums nebūs lasīt, jo es tās nerakstīšu. Tik pateikšu, ka tīri vienveidīga rīcība no manas puses un tīrs „spogulis/atspulgs” no realitatē... saprotiet jel.

Kad izgaist scēna auditorijā/skolā, esam kādā namā, kas ir atvērts viesiem, vai ticamāk klientiem. Tagad iedomājos, ka tas varētu būt direktora kabinets, kas līdzīgs minidzīvoklim. Tā pati Viņa, tie paši svārciņi, līdzīgas vēlmes. Nesakarīga noruna – Viņa vēlas kādu laiku vairs man neatdoties, jo tā viņa jūtoties kā palaistuve. Labi saprotu šo aizspreidumu – ja „tuvība” pirmajā randiņā, tad aha padauza. Es neiebilstu, bet viņu gribu. Diena nav galā, tāpēc nodomāju ka nu varbūt noruna stājās spēkā līdz ar jaunu dienu. Pēc jau pirmā uzmanības apliecinājuma saprotu viņa arī grib. Tik neesmu drošs vai viņa nepretosies kārdinājumam un nepaliks pie nostājas. Tālāk seko tāda kā savaldzināšanas spēle „kurš pirmais „salūzīs””. Spēlē uzvarētāja nav un savus paņēmienus jeb izgājienus es atkal nepublicēšu. Kad abi sākām, atkal neko jaunu mana fantāzija/zemapziņa nespēja simulēt, tāpēc kārtējo vienveidīgo apmierināšānos/apmierināšanu neuzskatu....

Te realitātē es domāju, kāpēc es sapņos guļu ar citām un vispār nepazīstamām personām. Šajā sapnī es nebiju „aizņemts” – manējās nebija. Bet arī tas nav saprotams kāpēc tā. Nez vai sapņiem ir kāds tulkojums, vai tie var ko nozīmē, vai nozīmē?!.

Neuzticība.

Šonakt bij divi tādi sapņi, kurus es atcerētos. Vispirms rakstīšu to iepaidīgāko.

Iesākas viņš ļoti vienkārši, ikdienišķi. Tādā pagrabtipa telpiņā ienācis sasveicinos ar kādu padruknu, tumšu cilvēku, kurš, manuprāt, bij mans tēvs. Bez tēva pagrabā/telpā atradās Manējā un kāda dāmiņa, kas ir kopā ar Manējo. Manējai, nedodot buču (nekas personisks), saku –sveika Ieva. Pievēršos „draudzenītei”... apstījies uz viņu, vēl neapjēdzis sakarības, nosaucu gandrīz viņu par Ievu. Kāpēc? Tapēc, ka viņa ir tik ļoti līdzīga Manējai un prāts man tāds viegls kā apreibis būtu (tik tipiski sapnim). Ne paiet ne ilgs laiks, kā ir skaidrs, ka „draudzenīte” ir Manējās māsa. Mīļā māsiņa kā labākā draudzene bija atbraukusi ciemos no saviem laukiem. Par viņu es esmu daudz dzirdējis no Manējās. Tāpat par manīm daudz ir dzirdējusi māsiņa. Abpusējs prieks beidzot iepazīties. Tad neticami komunikabls es izstāstu iespaidus: ko domāju, kā sajutos. Man liekas samāksloti pasmejamies. Izņemot manu tēvu, tāpēc sajūtos nedaudz neērti, kā viņam nepatiktu mana pārspīlētā vaļība.

Es un viņa – māsiņa. Jau tepat mā un jau manā gultā. Brīnumaina saprašanās, viena otra lieliska sapratne un izzināšana. Man ir skaidrs, viņai ir skaidrs. Viņa mani grib, vēlās. Neko daudz nevilcinos un jautāju –domā Ievai nebūtu iebildumi? –Tak nē, viņai jau nu toč nebūs... viņa tākā pārliecinoši atbild. Bet es nē – es vēl nepadodos vilinājumam. Prāts nejūtas pārliecināts par Manējās attieksmi, kādu to noraksturoja māsiņa. Tomēr ļaujos... vilinājumam? Neesmu drošs, ka viss ir pareizi, ka es daru pareizi. Skūpstu mierīgi un vienkārši. Bet viņu tas neapmierina – sākam to darīt intensīvāk, kaislīgāk. Pa vidam uzzinu ka šī ir nevainīga. Nevis vienkārši nevainīga, bet galīgi nepieredzējusi un kaut kāda tur. Viņa mani uzskata par savu lielisko, par to, kuram vaidzētu atdoties, par to, kurš vislabāk to paveiks (varenglaimojoši). Tālākais man līdzinās jau ar piedzīvotām izjūtām un sajūtām, un izdarībām tepat realitātē (ne ar vienu citu kā...).

Kaisles gals – pārrodas Manējā un citi. Mazliet man par izbrīnu viņa nav sajūsmā par manu izpalīdzēšanu māsiņai. Jūtu vilšanos, melus un nožēlu. Man steidzami vajag nokārtot kaut ko vannasistabā. Iegriezies tur izdomāju, ka pie reizes var arī zobus izmazgāt. Kamēr to visu daru, šamējās jau ir aizgājušas. Gribēju nokārtot visu, gribēju mēģināt attaisnoties, bet nekā.

P.S. Manējai nava māsas.