Nē, tas ir forši.

Sastājāmies laukā, lejā pie Oz durvīm. Smēķētpauzīte. Es ar muguru pret durvīm, Oz pie labās rokas, Krišiņš pretī. Pie kreisās rokas vaidzētu Dziņku, bet neatceros. Reizēm liekas, ka tur vispār meitene, Ieviš? Krišiņš blato, ka no sacenēm ārvalstī līdzi atvedi tāādu mantu. Oz un persona kreisajā pusē jau smēķus izvilkuši, bet Krišiņš ar baudu lēnām kūpina kasjaku. Sastāsta, cik labs, un, protams, iedod Oz pamēģināt. Nepievēršu vērību tam, kā viņš uz viņu reaģē, bet vērīgi neizlaižu no acīm kasjaku. Oz pasniedz kreisajai personai. Ievelk un izpūš, un grib dot atpakaļ Krišiņam, bet atceras man piedāvāt. Es priecīgs neatsakos un ar baudu ievelku lielu, dziļu domu kā sagremodams to. Izbaudu garšu un nodomāju tiešām lābs (atceros pat garšu – pilnīgi kā tēja ar meloņu garšu. Tik atšķirība, ka sapnī caur dūmiem jāizjūt garša).

Krišiņš izvelk pēdējos dūmus i nomet zemē. Es joprojām vēl pie sevīm slavinu, cik labs. Garām brauc auto, nepievēršu uzmanību. Nu tikai nedaudz – dzeltens mini bus ar sarkanu svītru un uzrakstu „neatliekamā medicīniskā palīdzība”. Domāju „tas tak po, mums palīdzību nevajag”. Bet pārējie ir citās domās – metas bēgt, ņem kājas pār pleciem un vagu... Oz augšā uz trepēm, Krišiņš daudzstāveņu ielenkumā, Kreisais(-ā) nezinu. Ātrie tomēr apstājās. Arī es sapratu, ka jāskrien.

Āra durvīm rokturi jāprot īpaši satver, lai atvērtu (reāli jau durvju kods tur ira, bet ne šobrīd -sapnī). Uztraukumā un steigā neveikli mēģinu vairākas reizes: uz augšu, uz leju. Vismaz pa trepēm skrienu veiksmīgi: apmierinoši ātri, kājas klausa. Dzīvokļa durvis jau vaļā. Atliek tikai aizvērt, bet nē. Cērtu ciet, bet viņas ir aizslēgtas. Nevaru atslēgas it kā durvīs, bet domāju tāds es nepaspēšu. Skriešu trepēs, lai nezin kurš dzīvoklis. Domāju pakaļskrējēji vēl tikai lejā. Atveru durvis i nobīstos no paresnas sievietes, kas tomēr jau ir augšā.

Mierīgi izeju trepēs, aiztaisu durvis bez problēmām. Uzrunāju nepatīkamo sievieti... Mēģinu cilvēcīgi sarunāt, ka viņa neko nav redzējusi, ka tas dzīvoklis nav, ka nekā nav. Pārsteidzoši, ka viņa liekas ar to ir apmierināta. Nokāpjam pusstāvu zemāk. Sarunājam, ka uzdos man tikai dažus jautājumus: par narkotikām, atkarību utml. Jo vairāk viņa ir pretīmnākošā, jo vairāk man iepatīkas. Diemžēl jautājumus neatceros, bet par viņiem mēs kopīgi pasmējāmies, jo apmēram tik pat bezjēdzīgi kā tv3 raidījumā „Tēja ar Mērfiju” (jā iesaku – lielisks raidījums. Ja skatos viens, necenšos apslāpēt rēkas un smieklus. Katru darbadienu pirms 15:00 man liekas).

Ar laiku viņa man ne tikai sakarīga liekas, bet arī izskats pārvēršas kā „Brīnumainajās pārvērtībās”. Rakstot atbildes un lasot jautājumus, pat pietuvinos tuvāk viņai. Nopētu maigo ādu un nu jau ne resno augumu un tā daļas. Secinu, ka izskatīga un jautra, un interesanta, un simpātiska būtne.

Papildināts:

Iegāju dzīvoklī. Oz mazliet satarutks vai nebūs sū. Muterīte arī nemanot atnākusi mā, vannasistabā kaut ko kārto. Es biju atradis laiku paķert šokolādi un trepēs cienāju viņu, ne mammu, bet to. Taču viņa atteicās, tā kā šokolādes daudz palika pāri. Es ar viņu rokā šaurajā koridorā mēģinu paiet garām atvērtajām vannasistabas durvīm, bet rokas aizņemtas ar šokolādi un viņai tie gabaliņi salipuši kopā tādā garā lentenī. Līdzīgi kā cīsiņi. Karājas gandrīz līdz pašai zemei. Gribu ātrāk tikt uz virtuvi nolikt. Oz jautā kas un kā. Es neko sakarīgi nevaru izdomāt ko atbildēt. Oz mamma viņu mierina, ka pēc sapņainajām acīm var redzēt – viss kārtībā. Priecīga skatās uz mani, bet es kā miglainā mākonī jūtos iesprostots.

Tā kā pavasara rīts.

Beidzot viens nõrmāls burziņš. Drīzāk burziņa beigu noskaņa. Vispār jau tipa burziņš bija vakar, bet tagad pēcburziņa rīts. Palikuši tikai tie vissavējākākie. Gaišs, spīdošs laiciņš. Anitas mā. Nejau pilnīgi Anitas, bet vislīdzīgākā Anitas vnk. Tur, kur Pētersons dzīvo, uz āra, stikla durvju pusi ir vnk balta siena un durvis nemaz nav. Nobāzts viens atpūtas krēsls, uz kura malas sēž Šņibīts. Divreiz nedomājot, iesēžos krēslā un pieglaužu galvu pie Šņibja. Nepaiet ilgs laiks, kad viņa jau noslīdējusi no rokas atzveltņa un ieslīdējusi pie manis. Aplieku ap viņu rokas. Turu viņu un apskauju vienlaicīgi. Šī ar tā kaut kā iekārtojies pret mani. Tā sēžam acīm ciet. Tik vienkārši ilgi nesēžam, jo saprotu, ka viņa man tik cieši klāt piespiedusies, ka man trūkst viena elpas vilciena. Paceļu galvu uz augšu kā pret sauli – pēdējo gaismu tuneļgalā. Vienalga Šņibīša sejiņa priekšā, bet es pa lūpu kaktiņiem iesūcu gaisu. Nodomāju vai viņa nedomā, ka gribu mūsu skūpstu. Domāju tik ilgi kamēr vienu domu noklāj otra doma – kāpē tāds miklums pie lūpām. Beidzot apjēdzu, ka esam jau sākuši skūpstīties. Maziem mēles vilcieniem. Lēnu, lēnām. Minimāliem pieskārieniem. Līdz sākas haotiska laizīšanās ar vismaz 3x garāku un tālāk izbāztu mēli un tik pat reizes ātrāk jamo kustinot. Visa procesa laikā vēl pamanamies abi slīdēt nost no krēsla, bet apstāties negribas. Un tomēr pārstājam. Pieceļamies. Viens otru piekārtojam, pametam acis apkārt, bet neko un nevienu neievērojam, un iekārtojamies atpakaļ krēslā. Atkal Šņibis man kaislīgi virsū. Mierīgāk turpinam skūpstu.

Pie sevīm mazliet priecājos, ka Ievišiņa (Mīlulīte, bet apnicis tā rakstīt. Uzkrītoši liekas :D) ira virtuvē. Tātad mūs neredz.

Šņibīts prasmīgi un kā izsalkusi glāsta savām maigām rokām mani no galvas līdz vēderam. Es tik rokas uz viņas muguras turu. Taču nu domāju ir īstais brīdis pabraukt viņas zem viņas sarabāna. Domāts darīts. Paspēju sataustīt mīkstos apaļumus un em striķi, bet Šņibīts strauji visam pieliek punktu. Mēle laukā, rokas laukā. Ar to vajadzētu pietikt, bet nē viņa arī pieceļās kājās. Domāju nu ok negrib, lai viņas draudzene/klasesbiedrene/labākādraudzene redz kā viņa ar viņas bijušo maigojās. Bet nus varam jau kopā būt tik nelekt ar to acīs. Tomēr tāda bailīga sajūta, ka Šņibīts labāk vabše un galīg neko un nekad, un nekur.

Vem, vem, vem!

Oz par daudz iedzēra, bet es bišķiņ. Viņam sametās slikti ap dūšu, bet man jautri par to. Viņš rīstījās un atraugājās, bet Laura lūdzās pacietību, izturību un aizturību, bet es provocēju un simulēju ka pašam šķēbīgi un rēcu jeb rofl. Laura ieteica Oz aizspiest muti viņš tā arī izdarīja, bet es jau dzirdēju kā mutuļojot vēmeklis devās pret straumi uz augšu, bet iznāca laukā pār manām lūpām apludinot, man domāt, Mīluļa kāpnes un izraisot rofl no viņu puses.

Nākamajā epizodē jau līdzjūtīgi un kaunīgi skatos uz pār podu pārliekušos Oz. Laura, laikam, „kaut ko” tīra ārpus durvīm.