Tik jauks pāris.
Savi čuvaki bezjēdzīgi tusējām Rīgas kīnostudijas kāpņtelpā (vismaz ļoti līdzīgi). Lifts pa vidu trepēm darbojās. Nāca jauna meitenīte ar jaunu puisīti. Mēs viņus pieklājīgi palaidām garām, tikai veltot nenolaistus acu skatienus. Viņi iekāpa liftā un brauca augšup. Mēs nenocietāmies un uzskrējām pa trepēm puiku mazliet pabaidīt, bet meitenei šādus tādus dzīvnieciskus komplimentus izteikt. Pašam jau riebīgi sāka palikt un kāds vēl pačukstēja, ka meitene zem svārkiem nav uzvilkusi biksītes. Paspēju vēl aiz stūra saķert viņu aiz rokas un pavilkt atpakaļ. Puikam pateicu, ka es tik bišķ ko pateikšu un viss. Šai atvainojos, novēlēju jauku vakaru un uz vaidziņa nobučoju. Abi jau pagriezāmies un pirmos soļus paspērām, kamēr es domāju, ja jau viņa tik paļāvīga bija, tad jāsabučo vairāk (un laikam tomēr šajā brīdī kāds pačuktēja par biksīšu nebūšanu, tiešā nozīmē). Paķēru vēlreiz viņas roku. Šoreiz puikam teicu, ka var soļot tālāk, jo šī reize var ievilkties. Un tik tiešām tā arī notika. No vaidziņa līdz lūpiņām, no bučiņām līdz skūpstiem, un vēl vairāk - roka taustījās zem svārciņiem. Biksīšu patiesi nebija. Nosēdināju šo uz trepēm un piesūcos bezgaršīgajai kājstarpei. Likās mazliet savādi, bet nebaidījos pamosties. Droš nemaz nebij laika par to domāt, jo prātu aizēnoja tas, kā viņas kāju muskuļi un vēderprese labpatikā saspringa.
