Gunitu vai māsu?

Pamodos gaišā istabā ar gaišu meiteni blakus. Bija labi un palika vēl labāk. Tā bija Gunita. Viņa mūs apsedza un mēs apķērāmies. Turpinājām gulēt, bet ienāca viņas māsa, mazliet vecākā. Sagrieza mūs kā tādus matračus, lai es neredzētu, kā viņa pārģērbjas. Kad saģērbās, skatījos acis nenolaizdams, kā viņa piekārtojas. Pamanīja tikai tad, kad jau beidza, un uzsmaidīja man. Es tāpat.

Gunita dzīvoja apmēram tādā pašā mājā un rajonā kā Anita tikai pilnīgi un galīgi citā vietā. Abas laukā apbrīnoja manu riteni. Suns atradās savā vietā uz stūres. Ritens sev/man netipiski gulēja uz zemes tā, ka tā vēderu (rāmja lejupdaļu) varēja nopētīt. Māsa atzinīgi nopētīja piekaltušos dubļus un rāva gluži vai vārdus man no mutes laukā, pieminēdama ralliju.

Vakarā burziņš kuram atbilstu jau bijušais rīts. Oz un Dziņka arī kaut kur bija, bet nemanāmi. Šņibja, Anetes, Ievišas klasesbiedri ar sākumā blatoja, bet, kaut kas kaut kam nepatika, kaut kas notika... Zinu, atceros tikai to, ka viņu vairs nebija.

Un tad vēl atkal, kad debesis vēl gaišas, atceros ar Ievišu atradāmies vienā istabā. Es uz palodzes sēdēju, viņa krēslā kādu metru blakus. Sniegs daudz un dziļš un arī Turīno sniega daudz. Skatījos olimpiādi televīzõrā, kas novietots ārpusē, pie mājas sienas piestiprināts. Pa pagalmu vai drīzāk pa pagalma perimetru azartiski aizsnovoja divas meitenes (laikam jau Gunita ar māsu). Aiz stūra pazuda un tad Ievišai teicu – „No Turīnas olimpiādi mums translē, bet, kas tepat pagalmā notiek, nē.”

PS. Gunita ir bijusī klasesbiedrene (kādus divus gadus neredzēta) un viņas māsa ir manas zemapziņas izdomājums, jo nekādas māsas Gunitai nava.

Šopin areja.

Izkāpu no lifta lielveikalā. Palaidu meitenes pa priekšu. Vienai šalle palika uz grīdas. Pacēlu un paskrēju atdot, bet ne wii, ne paldies. Samulsa un sabijās... un aizgāja.

Tur pat netālu ar Oz ģērbtuvē kravājam mantas somās. Gandrīz iepakojumu ar cīsiņiem aizmirsu, bet, kad paņemu viņus, man viņus izrauj no rokām kāds tusnīts manam brālim līdzīgs. Atņemu atpakaļ, bet viņš arī. Un jau atplēsis vaļā liek uz maizītēm ar majonēzi. Tad brutāli piekauju, atspārdu viņu un paskatos, ka tikai trīs cīsiņi palikuši. Izrādījās tomēr, ka nevis piekāvu, bet tikai iedomājos, ka varētu piekaut. Draudzīgi atvadamies un domāju, ka man jau nemaz tik ļoti tos cīsiņus nevajag.

Sarkanneaizmirstami.

Laiks pārdomām augstā biroju ēkā ar sajūtu, ka gandrīz viss ir noskaidrots un drīz viss beigsies: slepkavības atklātas, vaininieks zināms... Nu vot stāv viņš gaišā birojā ar vienu galdu un logiem visās pusēs. Un vēl vainīgais pretīm stāv, aiz galda, pie logiem. Tas viņš ir es un arī ne es, jo patīk vērot no malas. Sevi varu saukt izmeklētāju. Brīžos, kad no malas uz sevi skatos, domas lasās kā neredzami subtitri. Pašlaik tikko jaušams uztraukums un bailes. Vienlaicīgi sajūta, ka beidzot viss, un bailes, ka viņš ir neprognazējams – „Varbūt viņš nezin, ka zinu. Ja uzzinās, tad diez vai ļaus darīt zināmo tālāk”. Mierinājums, ka birojā ienāk kurjers. Vaļsirdīgi tiek atklāts viss, kas atklāts. Taču Ļaunais paņem manu ķermeni aiz rokas un izsviež laukā pa durvīm. Durvis iemeistarotas loga vietā. It kā praktizējies būtu, viņš tās veikli atver un tik pat aši, pēc manis izmešanas, aizver. Palikušais es birojā noskatās tālāko reakciju. Kurjers ir ļāunā „savējais”. Abi pasmīkņā, ka tas nu gan izgāzās (Ņjā gluži kā par Latvijas hokeja izlasi).

Ko nu es tur palikšu. Devos laukā kā spoks lidodams caur matēriju. Pie sevīm tik domāju kā viņš tik droši varēja... Vai tiešām neviens neiedomāsies pārbaudīt... Nu kaut kam taču jābūt, kādam pierādījumam. Tās pašas durvis ārējā sienā. Dodos uz trepēm – liftu negribas gaidīt. Kamēr vēl neesmu stāvu zemāk redzu, ka stāva darbinieki lifta šahtā atrod vēl vienu līķi. Pilnīga nejaušība. Domāju nu varbūt vismaz tāds negaidīts pavērsiens kādam pavērs acis. Taču es nolaistām rokām kaut kur dodos, kur nogaidīt un nejaukties.

No ēkas izeja nav ierasti stiklot foajē n-tajām durvīm. Drīzāk kā hokeja hallē tas tunelis uz un no ģērbtuvēm. Starpība, ka izeja ir uz ielu citu daudzu stāvu ēku aplenkumā. Ievēroju uz gludās sienas raibainību. Bez problēmām ieskatos ciešāk (parasta sapņu problēma, bet ne šoreiz) un skaidri saskatu roku nospiedumus, bet ne izsmērētus. Daudz sarkanu plaukstu uz baltās sienas. Nodomāju – „Nu protams es jau drošvien arī tāpat viņas tīrītu.. vismaz kaut cik, bet kapēc tik daudzi un kā”. Vēl neizgājis no tuneļa pamanu miglu... Un tad arī virs galvas paveras pusredzami debesskrāpji un mazliet saules cauri miglai. Migla tik sārti rozā. Asinis ar miglu sajaukušās un dažiem saulestariem cauri spīdot vienādiņ aizkustina, vienādiņ apgaismo, vienādiņ izbrīna: tik skaisti, tad tāpēc cilvēki asiņaini, bet kā asinis? Manas vai Ļaunais pats sev galu nolēma? Jūtos garām palaidis, ko būtisku, kādu pavērsienu.

PS. Vēl vienā sapnī tiecos pēc kā sarkana. Tam gan nekādas saistības ar asinīm nebija. Pliks skrēju pa mežu un ielu līdz epizodei, kad kādā mājā tā vietā, lai sameklētu drēbes, sniedzos pēc vislielākajām vīna pudelēm. Vislielākajām, jo gribēju daudz, bet cik tad rokās var paņemt. Un sniedzos, jo augšējos plauktos bija lielākas. Jau lūpas aplaizīdams, iztēlojos kā kaut kur nolīdīšu un tukšošu laukā apreibinošo, sarkano brīnumiņu. Bet atkal pārleca epizode un atrados pie Lauras kaut kādā mājā, kur vīna nebija, tāpēc centos viņai ieskaidrot, cik stulbi tas ir. Un tāpat stāstīju viņai sapni, kurā es biju kādā vietā, kur bij pilns vīnu.

Pohmaļas.

Biju kaut kādā klubā, pārdaugavā. Visu nakti kaut ko tur darīju. Izgāju no kluba jau gaišs. Pārējie, kas ar mani, pa skolām, bet es domāju kā tikt mā. Intuīcijā zināja rādīt virzienu uz pieturu. Pa ceļam iegreizos veikalā nopirkt alu. Laikam jau litrīgais, jo tādā kā sulas pakā. Atplēsu vaļā, kur iezīmēts „griezt”. Vispār neko neizlēju un neaplējos, tāpēc atzinīgi noprātuļoju par alusdarītājiem un malkoju iekšā. Tik garšīgu alu pat sapņos nebiju dzēris :). Varbūt tieši tā jāgaršo šokolādes porterim: ne tik rūgtam laikam jau. Nemanot arī pie pieturas biju pienācis. Nāca trolejbuss, bet nodomāju, ka tas jau nu gan man nederēs. Par lieli izbrīnu tas bija „4.”. Nespēju vien noticēt un nenoticeju arī. Žēl, bet neatceros kādu pieturu sauca skaļruņos, bet kaut kas dzirdēts. Tā nu paliku stāvam ar alus paku rokā domādams – „Man jau nav kur steigties”, „Ar autobusu vispār būtu foršāk”. Tad pagriezu galvu apkārt. Pretī pieturai izrādās ir skola un uzreiz, protams, uzrodas pazīstamas sejas un balsis. Šņibīts, Anete un kaut kas tur vēl. Jautā – „Ko tad Tu te?”. Sāku ieminēties par klubu un visu nakti, kad atcerējos, ka Šņibīts taču arī bija – „Ā, ā un ā. Jā pareizi”. Šīs gluži vai izrāva man no rokām alus paku, jo nereāli reāli slāpstot un griboties, un vispār tā skola esot „āāā”, un „mmm labais, Vilīt”.

Kas? Zane! ū...

Kur var pavadīt visu nakti, ja ne mājās, es nezinu, bet no kaut kurienes jau mēs pārradāmies. It kā jau sen zinātu, ka viņai ir viņš viņas vienīgais. Viņiem savs dzīvoklis, kurš vairāk tomēr tā kā viņas. Viņš gulēja dzīvojamā istabā uz dīvāna, kad ieradāmies tieši cēlās. Neizgulējušies mēs nebijām, ļāvāmies rīta rosmei. Viņš uz darbu taisījās, starpcitu līdzīgs Zaķim viņš. Panesās strīds starp šiem. Džekiņs kaut ko bija pasūtījis, Meitene kaut kā ne tā pateikusi, bet ne īsti tas, ne īsti vispār kaut kas. Abi likās viens otram tā apnikuši nu tā... Viņi pat kopā vairs negulēja laikam. Man jau arī ar Zani nekā, tik draudzīgi draudzīgie. Strīds sāka beigties ar to, ka Viņš atvadījās tā, ka pavisam, bet Zane neko. Viņs paskaidroja, ka tik tiešām pavisam un galīgi – „Tu ar mieru?”.
- „Jā – nulle problēmu, vācies.”, bet Viņš neaizgāja. Uzradās vēl kāda draudzene, kas mainīja tēmu.. Kaut ko par netīro veļu laikam. Es tik pie sevīm domāju – „Nez ar mums arī tā varētu notikt? Viņi sākumā arī noteikti bij ūberu vienam pret otru pilni, bet viss mainās, viss aiziet...”.

Kad visi bija prom, tikai es un Zane palikām, jutos daudz brīvāk. Piedabūju mūziku pie skanēšanas. Zane tā kā uz dušu, bet tomēr virtuvē šiverēja, kamēr mazgāju zobus. Sapnim netipiski skaidri mūziku dzirdēju. Šaubu nav, ka tas bija Juniper – Down. Ritmiskus soļus pa vannasistabu spēru ar zobu birsti mutē un tā pat arī atvieglojos.

Anete un ne Anete.

Šonakt glāstīju Anetes kājas. Viņa ļāva, jo visi bijām alkohola spārnos. Bet šmiga izgaroja un tad viņa man dāvāja kurvīti. Es dusmojos uz tiem, kas laiku kavēja. Laiku, kurā varēju glāstīt cik uziet.

Vakar palīdzēju jaunai sievietei pasargāt īpašumu un sevi. Sapratu kurš ir nelietis - protams, tas, kurš vismazāk tika uzskatīts par bīstamu. Viņš bij logu ielicis otrādi - atverams tas bij no ārpuses, lai naktī var iekļūt iekšā. Sapratu to tikai no rīta, kad naktī nespēju to aizvērt. Viņš bēga, es ar īstu ieroci skrēju pakaļ un, kliegdams "paf paf", šāvu. Domāju, ka tas maitas gabals tāpat krāpsies un teiks, ka netrāpīju. Pārinieks, labs draugs, palīdzēja sagūstīt. Biju varonis.