Veloturisms

Beidzot ierados tikšanās vietā pie Salu tilta, šķiet Lucavsalā, šķiet visi uz mani gaidīja, šķiet Ivo atkal grauza banānus. Pasūdzējos Ginčam par Nexusa ātrumiem, bet negribēju, lai šis atpūtas braucienā atkal strādā un smērē rokas. Tomēr jutu mierinājumu, kad šis apgrieza ričuku kājām gaisā. Izrādījās nav iespējams ātrumus noregulēt, jo atmečkas nav redzamas, kamēr bremzes nav pietiekoši padilušas. Taipat brīdī Ginča apgrieza ričuku atkal uz kājām un es kaut ko sapratu. Visi man jautāja, kur ta Karīna. Es atbildēju, ka nebūs, jo slima. Bet, ko es sapratu - ka neesmu absolūti neko paņēmis līdz - ne telti, ne guļammaisu, ne drēbi, ne paiku utt. Nedomāju likt atkal visiem gaidīt, kamēr aizbraukšu mā un atpakaļ, kas aizņemtu vairāk kā stundu. Pietam Raiča, saskatījies turpat kaut kādas bildes, kur es ar Andžu pie diezgan iespaidīga ūdenskrituma tepat netālu no Rīgas, gatavs tūlīt pat kustēt uz priekšu.

Nezodz!

Atstāju ričuku ar mīkstu riepu pie Saules Akmens. No augšstāva redzu, kā to aizstiepj. Metos pakaļ. Sev par brīnumu panāku Vantiniekam pusē. Pie pašas muguras, man iekaucas rācija, nogriežu klusāk, lai garnadzis mani nemana. Un lecu šim mugurā. Nogāžu gar zemi tā, ka kauli vien pāri paliek. Dispečera balss rācijā kaut ko jautā. Es saku, ka nav mana diena, ka mīkstais, ka ričuku nospēra, bet jau atguvu, vienīgais policiju vajag izsaukt.
Tā ziemu un vasaru stāvēju pie tā pimpa pīšļiem, cenšoties sazvanīt varas iestādes. 02 nesavienojās. 112 kāds piedzēries opis (ap gadiem četrdesmit) murmulēja. 911 nespēju uzspiest, jo garāmgājēji traucēja. Tie nezināja, ka zem sniega ir pēdas un kauli. Viņi sabradāja notikuma hronoloģiju. Es sāku uztraukties, ja policija atbrauks, izskatīšos vainīgs.