Skanste liesmās.

Galvā skan tāds pieņēmums "ja sapnis ilgu laiku kavējas atmiņā, tas beidzot jāuzbaksta". Jebšu jāsaliek pa burtiem.

Veroties vaļā Skanstes Augstceltņu durvīm, esmu viens no pirmajiem apmeklētājiem, kas tur sper savu soli. Daudz neprātojot, pa taisno uz liftu. Jādodas augšup. Liftā neesmu viens, bet piebāzts arīdzan nav. Ātrums jūtams varens (pirms gulētiešanas lasīts raksts Ilustrētajā Zinātnē par pasaulē ātrākajiem liftiem pasaulē augstākajos debesskrāpjos). Bez lieka trokšņa un gatavošanās lifta kabīne sāk kratīties un spēji šūpāt. No bailēm mutes mēmas. Arī gaisma bēg, iespējams, baiļu dzīta. Dzīve gar acīm nepaskrien, bet ļauju tai skriet prom kā vējā, jo cīnīties pretim nāvei rokas nolaižas. Velti padodos - lifts nenoslīd pretim sadursmei, tas apstājas. Durvis pus paveras, acīm pavēršas tukšs stāvs. Izspraucos laukā no lifta telpā bez sienām, tikai balstiem un logiem, kas sliecas no grīdas līdz griestiem. Pie loga paveras sarkanīgi apokaliptisks skats. Ņemos ziņot rācijā par notikušo un notiekošo.