3.4.05

Aizmārša.

A šonakt tāds neveikli tizliņš sapnis. Toties ir skaidrs, kur smēlos tēmu – snows + tā pielietojums. Vaininiece, manuprāt, ir neviena cita kā Sinch :) Viņu pašu gan nekur nemanīju. Jā nu visu pēc kārtas... Nekā daudz jau nav, bet tomēr..

Nesapņoju par laišanos no kalna, bet par to, kā aizmirsu pašu dēli uz kalna, un kā devos šim pakaļ. Vienbrīd atceros viņu redzam, bet ir vēl otrbrīdis, kurā tomēr Dēlis vairs nestāv savā vietā. Tad nu jāsāk būtu meklēt. Dēlis jau nav mans – īrēts. Mēģinu atcerēties kāds īsti izstījās mans Dēlis – Zils, resns, bez nekādiem sazīmētiem pribambasiem. Radoši, ka visiem dēļiem nebij to stiprinājumu. Gluds Dēlis uz kura kedas vienkārši lipten lipa klāt. Ļoti ērti galu galā. Neizskatījās, ka kāds snowotu ar manu Dēli. Bet kalna lejā varēja atrast daudz pamestu Dēļu. Īsti tieši mans gan tur neatradās, tāpēc apsvēru iespēju paņemt kādu no tiem pamestajiem.

Kamēr meklēju līdzinieku savējam, redzēju pāris ainiņas, tajās atspoguļojās, cik skaists ir kalns un daba, un ziema. Pret sauli skatījos uz bērniem, kuri centās nesasisties uz tīra ledus, kurš spīdināja acīs. Kalna lielums bij mainīgs: reizēm maziņš kā biķernieku mežos, reizēm normāls kā žagarkalnā, reizēm liels kā filmās.

Manu apņēmību ievēroja kāds jaunēklis, ar kuru pārmiju savu bēdu. Šis bija saprotošs. Pa abiem atradām meklēto līdzinieku. Pieņēmu nu es viņu par savu. Tā kā svešais jaunēklis arī snowoja, tad vienojāmies padarīt to lietu kopā. Devāmies taisni uz priekšu – tur esot piemērotāks kalns.

Līdz kalnam netikām tikai tāpēc, ka pamodos, bet pa ceļam atceros šo to. Tikko bijām sākuši iet kā jau bijām uz meža ceļa. Visapkārt bieza sniega kārta. No ceļa nostāk tāds kā klajums, kurā sabuvētas dažas mājeles un viena pirts. Pirtī kāreiz pirtojās jaunie krieviņi, kas klausījās nedzirdētas kreivu dziesmas un bauroja, bļāva, dziedāja līdzi. Īstenībā, dzirdētais piesaistīja manas ausis. Man liekas, ka tur skanēja nenosakāma stila mūzika: reps, tuc tuc, tehcno, dnb, alternative... Bet, bet mūzika un krievi bij dzirdami tik skaidri...