Air Line.

Vispirms jau manas mājas bija kaut kāda būda
ja ne šķūnis
bija darba laiks
es jau biju savācis dažus sūtījumus un dažiem man vēl bija jābrauc pakaļ
bet es biju savā šķūnī
saģērbies
ar somu plecos
rāciju ieslēgtu
tikai kājas nebij apautas
un es jau tā biju daudz laika izšķērdējis
domāju, ka varbū nemaz neko kājāš nevilkt
braukt ar basām kājām
un tik tiešām pedāļi nemaz nedūrās pēdās
laiks ārā bija tieši tāds kā īstenībā
bez sniega bet auksts
taču pēdiņas nesala :)
vienīģais domāju kā tas izskatīsies, bet tad iegalvoju, ka kāda gan tam nozīme
ko citi domās
un braucu laukā
un tad tāda jocīga skaņa
takā putekļusūcējs smaktu
pagriezu galvu uz šosejas pusi un kādus 20m gaisā lidoja lidmašīna
kārtīģa lidmašīna
tieši paralēli šosejai
balta ar zilām līnijām
drīzāk pelēka
gaiši pelēka
nu kā jau lidmašīnas :)
uzreiz sapratu ka viņa taisās nosēsties uz šosejas
jeb brīvīenes
nu tajā galā kas berģos
apmēram tā
tur kur tas berģu kalns
kamēŗ vēl redzēju viņas dibenu tas nosprakšķēja kā salūts :)
tas dzirksteļkrāsu
un melni dūmi kā no riepām
degošām
un šoseja vēl bija pilna ar mašīnām
un tad viņa pazuda aiz tā berģu kalna
gribēju pa rāčiju dispečeram pateikt, bet apkārt valdīja pārāk liels troksnis
tik pat kā uzreiz aiz lidmašīnas aizšāvās arī visādi auto ar gaudojošām sirēnām
zilām un sarkanām ugunīm
kā filmās
es pat nejutos kā LAtvijā
neticējās, ka tik ātri varētu reaģēt
bet tad iedomājos to ainiņu pilotu kabīnē
ka viņi jau arī ar lidostas dispečēriem sen visu bij sarunājuši
un attiecīgās iestādes jau labu laiku bija lietas kursā
riteni nometu un skrēju tālāk ar kājām
laikam tāpēc, ka šosejas jau bija aizzīmogota
tamdēļ vajadzēja pārlēk pāri ar kājām
tad gan es dispečeram paziņoju, ka es kavēšos, jo tikko nogāzās lidmašīna
dispečers gan atbildēja, ka viņš jau zin un ka viens no mūsu kurjeriem tur ir
tad arī sadzirdēju, ka priekšā skrienošajam arī ir rācija
viņš bija jauniņais pirmo reizi redzēju un sastapu :)
nu jā un mēs kopā skrējām uz priekšu pakaļ lidmašīnai un nemaz nedomāju, ka tas tik tiešām notiek pa īstam
parasti es tam vnk nespēju noticēt
un atkāŗtoju sev ka tas drošvien ir sapnis
ka es kā vienmēr tulīt pamodīšos
bet nekā tamlīdzīga
es tik aizrautīgi gribēju redzēt kā tas viss dzīvē notiek
mazliet aprāvos, kad ieraudzīju pirmo sadegušo auto
visa melna un izkususi kā svece
un vai tur bij kāds cilvēks nebij ne jausmas
un ugunsdzēsēji jau pirms mums bij paspējuši apdzēst liesmas
tapēc skrējām vēl ātrāk, lai vairs ne nieka nenokavētu redzēt
gar šosejas malām vislaik mētājās kādi melni sū nu tādi apdeguši metāla gabali
ja sākumā vēl domāju, ka varbūt būs jāpalīdz lidmašīnas pasažieriem, tad drīz jau sāku domāt, ka visi būs dzīvi sadeguši un nebūs tas patīkamākākais skats
aizskrējām līdz kaut kādam labajam pagreizienam
90 grādu
un likās jau ka esam atskrējuši līdz vietai kur lidmašīna apstājusies
jo kokos bija ieskrējis un iestrēdzis tāds paliels melns korpuss
un vēl atceros, ka skrienot es atkāŗtoju to ainu kā lidmašīna manu acu priekša veic piezemēšanos un sapratu, ka lidmašīnai nemaz nebija spārnu
tiesa nebiju pārleicināts
jo varbū vnk nepamanīju
nu jā be tas melnais korpuss kokos nebija gan lidmašīna
tas bija sabiedriskasi transports
bet nu trolejbuss vai autobuss vai tramvajas es nevaru pateikt
varbū ka visi trīs
jo tuvāk nācu jo domas mainīju par to, kas tas īsti ir
bet cilvēki bija dzīvi
viņi joprojām sēdēja iekšā
viņu pašu drošības labad kaut kādi līderi neļāva viņiem pamest savas vietas
varbū kamēr eksperti nebūs apskatījuši notukma vietu
un tad es iedomājos kas notiek viņu prātos, jo varbūt, ka viņi nemaz nezin kapēc pēķšņi viss ir tik melns
gribēju viņiem izstāstī, ka nogāzās lidmašīna un viņi var preicāties, jo var redzēt, ka ar viņiem viss ir kāŗtībā un viss ir beidzies
nu lai viņi nepadomā, ka ir sācies karš un kuru katru brīdi krītīs nākamā bumba, kas padarīs līdz galam to, ko nepadarīja pirmā
bet nē mēs skrējām tālāk
iekšā mežā
kur rosījās armīnieki un visādi citādi
redzējām caur mežam un mežā iedragāto lidmašīnas sliedi
bet neskrējām tālāk
pienāķuma apziņa apspieda
un es jautāju tam otram kurejram vai viņš pieķēdēja riteni
jo es savējo nu īštenībā drauga riteni atstāju turpat guļam
atkal domās iztēlojos to ainu, ka ritens guļ tur uz zemes smiltīs un cilvēki haotiski skraida apkāŗt
cerēju, ka neviens kretīns nepamanīs tur guļošo un nepieķēdētu riteni
nu jā un tāpēc labāk bija ātrāk atgreizties pie viņa
kā arī tie sūtījumi joprojām gaidīja adresātu
jeb adresāti gaidīja sūtījumus
un pa ceļam atpakaļ
runājām par notikušo
nevis, ka tas būtu šausmīgi, bet ka beidzot tas ir noticis
es, potams, atklāju, ka jau tik daudz reižu biju sapņojis par krītošām lidmašīnām
un tad beidzot es to dabūju un nu būšu mierīgs
un tad izmetu tādu ironisku frāzi
nebūšu izbrīnīts, ja tulīt pamodīšos
un mēs abi pasmējāmies
jo joprojām turpinājām iet
kaut arī kājas vilkt bija grūti es biju 100% pārliecināts ka tā ir īštenība
ak jā un vēl skrienot augšā berģu kalnā aiz tās aizzīmogotās līnijas es uztraucos vai zeme nebūs vēl karsta un man nesvils pēdas
bet nē manām pēdām bija patīkami silti
...un tomēr pamodos

Par trim gaismām, krāsām.

Pa melnu nakti un sniegu – melnu – braucu un braucu. Aizbraucu pie Oz, kurš dzīvoja pie šosejas, kurš nebija mājās, kurš bija atstājis un atstutējis ričuku pie vecas koka sētiņas. Gāju iekšā un ārā no tumšā pagalma. Mājā atradās man nepazīstami mūsu draugi. Tomēr gāju atkal līdz ričukiem – apskatīt, salīdzināt, papētīt. Laikam tā bija modes lieta katram ričukam sava GPS iekārtiņa uz stūres. Abiem mums viņas bija ieslēgtas abiem midžināja – jeb tieši nemidžināja -, ka satelītus neuztver, bet vot neatceros par bluetooth, toties vienam no mums baterijas sarkanā lampiņa iedegta. Tik nenozīmīgi, bet mani tas uztrauca... Līdz brīdim, kamēr padomāju, ka paspēšu vēl uzlādēt. Un viņš bija nopircis tādu pašu spidometru kā man.

Uzzvanīju arī pašam Oz. Viņš atbildēja, ka ir Essential. Es neticēdams pārjautāju, bet tik tiešām. Nosolījās drīz iegriezties mājās, tapēc devos iekšā. Un, protams, iekšā ejot, nogāju garām durvīm, kuras bija vaļā, kuras veda uz essential. Dažas nepazīstamas draudzenes spiedza sajūsmā par mani un sauca iekšā padejot, bet es nedejoju – man tāds imidžs. Nākamajās durvīs bija klusa telpa ar klusiem cilvēkiem, kas tomēr runāja par un ar mani.

Arī Oz iznāca no Essential. Gribēja viņš piezvanīt, bet telefons negaidīti ātri bija izlādējies. Pats vainīgs, ka neizslēdza GPS, kautko tādu es pateicu, un tas viņu mocīja.

Vasarā.

Sapņoju, ka atkal pierakstu sapni.

Sapņoju, ka atkal esmu Francijā.

Sapņoju, ka atkal iemīlējos.

Sapņoju, ka atkal lidmašīnas krīt.

Sapņoju, ka atkal trolejbuss gar māju brauc.

Sapņoju, ka meitenes piedāvājas aizvest mašīnā, kur nemaz vairs vietas nav, bet...

Sapņoju, ka mani atstāj vienu sazin kur, pat tuksnesī.

Sapņoju un sapņoju, bet vairs jau neko neatceros.

Vika, Vikā!

Ziniet to seriālu „Mūsu mīļā Aukle” – nu vai tā kaut kā. Tad lūk es viņu – aukli – šonakt solīju mīlēt un godāt līdz nāve mūs šķirtu, un skūpstīju kājas: no ceļiem uz augšu, no ciskām uz augšu, no augšas uz leju. Viņa stāvēja kājās, kaut tās sakrustojusi, līdz, pie dibena es pieturot, viņu noguldīju uz grīdas. Kas vēl varētu interesēt... Biksītes bija melnas... Svārciņi – starpcitu, tādi arī bija kājās – arī melni.

Jel, ak, nu, Mīļā.

Ietve, iela, zem tramvaja sliedēm bruģis, atkal iela, ietve, patumšs diezgan un es ar riteni – diviem – braucu un stumju, bet apstājos kā no likteņa pirksta. Pats nezinu ko čakarējos, metu, mētāju - nelēkāju - acis apkārt. Tikmēr savu velo atstutēju pret ietvi. Var jau būt, ka otru velo. Otrs velo ir Oz velo. Tas... Tas atstutētais, stumtais velo pazūd! Es jau nekrītu panikā es redzu, kur viņš, - kāda viņu stumj. Es paskatos pār plecu uz, man liekas, bomzīti un atpakaļ uz riteni, uzmetu lūpu. It kā jau baigi man vajag divus velosipēdus, bet tomēr nāk apskaidrība, ka vajag gan vispār un kā vēl vajag. Īsajā brīdī, kamēr šķērsoju tukšo ielu padomāju par to, kamdēļ viņa tā varētu rīkoties – varēja tacu paprasīt, ja palīdzība vajadzīga. Tuvojoties saskatu viņu labāk un uzminiet nu! Šamai taču nekas nav mugurā. Nu, ir jau ir – biksītes, mazas un baltas, pat tumsā pamanāmas, a varbūt kaut kāds krekliņš arī... kas to lai zin. Es, iespējams, aizmirsu par velo un domāju tikai par viņu un viņu vien un vairāk neko vispār, galīgi, vabše un sabše. Tur uz tā bruģa acīmredzami un sēdvietai jūtami ne tikai sliedes, bet arī soliņš, vai soliņi. Šī tur viena apsēdusies, es šai blakām un roku uz kailajām, glītajām kājām – jā abām. Mazliet iedomājos – „Oi, a nepļaukās?”, bet, ja ne, ta ne, un tā arī labāk.

Drīz, ļoti drīz, uzreiz atradāmies pie viņas. Pa to laiku uzzināju, ka viņai mazas bēdas, liela šķiršanās. Tai pat vakarā viss izdzisis un turpat arī sapratusi, ka tā tam bija būt, jo vēji viņai atpūtuši mani. Es ar tāpat skaidru zinu, ko vējš sapūta un ka bez viņas nu vairs negribu un nevaru. Tāpat rīts palicis gaišāks un skaidrāks. Aplūkoju dzīvokli. Esmu pārsteigts, ka pirmais stāvs. Caur lieliem logiem paveras skats uz zaļumzaļo zālienu dārzā. Biju saskaitījis istabas, bet tagad neatceros, taču daudz brīvu istabu, jo mammas viņai nava. Prom došanās brīdī satiekam viņas tēti, kurš arī steidzas prom, bet atrod brīdi norādīt uz mani ar pirkstu un apvaicāties un ne to vien... Meitene stāda mani priekšā, kā savu mīļoto. Es cenšos pasmaidīt. Tētis nesaprašanā, kāpēt tieši mani, kāpēc tādu, kāpēc, kāpēc. Viņš pienāk man tuvāk klāt mani kārtīgāk apskatīt, patausta manus vaigus noblato par neskūšanos un meitai saka, ka tāds nu tāds, nu tāds, tāds, tāds... Bet nē meitene var redzēt nelokāma un šķiet arī Tētis to redz. Un vēl tāda lieta, ka turpat atradās arī mans tēts, kuram par visu ap mums notiekošo vienalga, bet pats vai nu meklē īsto dzīvokli vai nu gaida uz viņas tēti.

Kad pamodos, vēl jutos mīlēts, ka mīlu un ka neesmu viens... ilgi gan ne.

Ak jā un meitene izskatījās mazliet savādi, mazliet šķībām acīm. Tas jau, protams, man ļooti patika. Bet balsis saka, ka tā bija Aivars Aivars. Es teiktu, ka atkal.

Sapņošana nebeidzas (nekad).

Māsa ar Agiju Dominā (tikai neiedomājieties Dominu – nekā līdzīga) meklē dāvanu kādam džekam. Doma kaut ko pa zilo tematiku uzspiest kreklam. Interesējas, cik maksās ar lāzeri iededzināt utt... Es pie tās pašas letes nesteidzīgi ēdu picu un uzdzeru paniņas (gribēju jau rakstīt alu, bet tik pēkšņi atcerējos, ka paniņas). Protams, sarunā krīt uz nerva – viena vai otra kaut ko nesaprot, pārprasa vienu un to pašu enntas reizes. Kad es jau grasos iejaukties un visu lēnām un naidīgu tembru izskaidrot, nomierinos, padzeru paniņas, nodomāju, kas man tur daļas. Sieviete no letes tamā gala aizskrēja prom pakonsultēties - neizturēja manas māsas jautājumu sērijas spriedzi. Māsa ar to otru ari padzisa.

Viens pie letes, noliecies kā piedzēries, kad kāds uzsit pa muguru. „Kurš pidars atkal ko grib?” – nodomāju. Rinalds un vēl citi kursa biedri, bet nu Rinalds palūdz, lai izņemu no picu aiz tām durtiņām sienā. Šis tulīt atgriezīšoties. Apskatu sienu un tik tiešām tur ir durtiņas. Nesaprotu vai tas kāds joks, bet, kamēr domāju, cits jau atvēris durtiņas un izņem picu. Eduards izņēma smuku kaudzīti – kādas picas divdesmit – katrs ņem, cik vēlās. Es palieku viens no pēdējiem, tātad arī picas tās ne tās smukākās, bet nu normāli.

Pēc laika, kad katrs savas picas apēdis, kam maksāt, joprojām nav atnākuse. Pārmijot domas ar vēderu, veru vaļā picu skapīti un pietam vēl naudiņu skaitu, jo zinu, ka apmēram divos latos jāiekļaujas, + arī paniņas vēl gribētos. Bet nu prieki beidzas līdz ar „bam”. Viss – pat domas – satumst un aatkal „bum”. Vajadzētu sāpēt, jo kasierīte atpakaļ ar džekiņu, nu, tādu es reiz divi. Atskalda mani kā nākas, gandrīz nosit. Brīžos, kad atgūstos no tumsas, iedomājos, kā es viņu varētu atspārdīt, bet nē skatos sašutušām acīm uz pārdevēju. Viņa, laikam, ar manās acīs izlasa, ka ir kļūdījusies, ka es nezagu, bet uz ļoti īslaicīgo kredītu ēdu picas, t.i., tūlītēju pēcapmaksu, nu. Viņa, lai kaut cik izlocītu sevi no vainas, uzkliedz būdīgajam skaldītājam, ko viņš dara. Šams tai brīdī pārstāj, saka – „Tas ir lauku kautiņš, a ko ir?”

„Jā, kā Pļaviņās” nodomāju.

Lēnā solī tipinu mā, līdz aiztipinu līdz Teikas vidusskolai. Ceru satikt Oz – parunāt, varbūt kādu alu. Jaunā korpusa foajē cauri jau izgājis un pa vecā korpusa pirmo stāvu ejot, atceros sapni – augstāk rakstīto -, ieskatos pulkstenī – tikai pusdesmit no rīta. Apbrīnoju, cik labi un skaidri visu atceros, bišiņ padomāju kā rakstīšu (vēl pēc dažiem notikumiem, kurus izsapņošu, atkal – tikai šoreiz pa īstam – domāšu apmēram to pašu). Tā kā sen neesmu rakstījis, tad pieņemu lēmumu iet mā un visu uzrakstīt, un tikai tad satikt oz un varbūt kādu alu.

Bet foajē dzirdu Oz saucam mani. Izejam laukā vēl ar kaut kādiem. Laukā gan apkārtne mainījusies no tās apkārtnes kāda ir realitātē. Jeb ārā esam mežā. Sasēžam turpat uz zemes ceļa kādus 200m no skolas nogājuši. Par kaut ko runājam, klausos par kaut ko, ko viņi tur runā. Kas gan cits mūs varētu iztraucēt, ja ne autobuss? Tuvojas mums liels, jauns, pelēks autobuss, kas bremzējot sagriežas tā pār visu ceļu. Mēs jau nesteidzamies - izaicinoši lēno pieceļamies, izaicinoši lēni domājam uz kuru pusi noiet un tāpat noejam malā. Man pa rokai ir cimdi. Ar vienu no viņiem māju autobusā sēdošajiem, bet to sēdošo izrādās baigi maz. Pietam autobuss dubultais. Varētu teikt pat dubultubultais, jo tomēr 2x lielāks par parastu Rīgas Satiksmes dubulto autobusu. Jel, tāds iespaidīgs – iespaidīgu iespaidu atstājošs.

Un uzreiz ir arī par ko parunāt. Šie man stāsta, ka tas ir skolas autobuss, kā filmās. Uzreiz arī atceros kaut kur lasījis par jauniem skolnieku autobusiem Rīgās skolām (patiesībā gan laikam lasīju par speciālu maršrutu uz mūsu lepnumu[?] - Arēnu Rīga).

Kad jau liekas esam drošā attālumā no skolas, mēs tomēr nonākam viņas sporta laukumā, nē - vai drīzāk spēļu laukumā. Tāda idille, tāds kā Dieva aizmirsts nostūris: nekopts, ierūsējis, iesūnojis. Nezinu, kā citi tika pāri, bet es nostājos grāvja malā un skatu, kā pāri nu tikt. Tur pāri grāvi slejas tāda metāla konstrukcija, ko sen neesmu nekur manījis, bet, kad es augu, tad vai katrā daudzstāvmājas pagalmā tāda bija. Plāns gatavs un es jau lecu pāri pusei grāvja, kur atsperšos pret to trubu un aizlēkšu atlikušo attālumu. Bet nekā konstrukcija nekāda iztūrīgā neizrādās un brīdī, kad kāja atrodas uz viņas es vēl paspēju visiem paziņot – „Tulīt laikam kritīšu!”. Vēl jau cerēju, ka biš palieksies un viss, bet nē kā liecās tā noliecās līdz galam un es kā armijā apmetu kūleni, nostājos kājās un atlika pārdesmit soļi līdz pārējiem. Tos pārdesmit soļus sperot, līdz laukumiņam vēl kādas divas meitenes pastaigas nolūkos atnākušas, vienīgais viņas pasveicināju. Tiesa pasveicinu neskaidri tā it kā šalle vai jakas apkakle – sega - būtu mutē. Viņas mani atsveicina, es tikmēr dabūnu visu laukā no mutes un pasveicinu normāli.

Arī ar to viss vēl nebeidzas. Brīdī, kad jau jāsēžas pie visiem džekiem, pamanu tenisa bumbiņu zem lapām. Meitenes gan paman sēni un sajūsminās, un dalās iespaidos, ka nekad šo sēni tik zaļu nav redzējušas. Bet es tuvojoties tenisa bumbiņai pamanu vēl vairākas un jautāju – „Nahuj te ir tenisa bumbiņas?” Atbildi nesagaidu, taču pats iedomājos dažādus racionālus izskaidrojumus. Ar bumbiņu metu nevienam citam kā Oz. Netrāpu, netrāpu, uz zemes izrādās ir arī daudz āboļu – jā, jā, ābolu – ar tiem tad ar sāku sviest un netrāpu, netrāpu, taču tik precīzi pats iedomājos un iztēlojos, ka un kā trāpu, ka pat varētu teikt – trāpu.

Padaudz zaļās krāsas sanāk, varbūt kaut ko nozīmē, varbūt ne, bet arī vārds trāpu rīmējas ar kaut ko zaļu – tārpu... jāņtārpiņu.

Ak Tu zilais!

Zilonēns pievēma grīdu. Vienīgais, kas mani uztrauca, ka būs jātīra. Un zilonis spēj daudz izpūst laukā no sava kuņģa. To šķidrāko pārklāju ar tualetes papīru lai iesūcas, piesūcas, uzsūcas, nosūcas. Pārējo – cietāko – nepaspēju, jo jau nākamā brīdī izlikos patīkami pārsteigts par negaidītiem ciemiņiem. Īstenībā es kaut kā zināju, ka viņi atnāks. Ka māsa atstājusi durvis neaizslēgtas, arī zināju. Sanesās kaut kāds bariņš iekšā, no kura, man liekas, atpazinu tikai abas Mazās jeb Anniju un Vili – viena otrai Mazā... Man? Man tad jau arī.

Reāli es biju piedzēries, bet sapņos neko tamlīdzīgu nejutu. Interesanti vai ne?

Trusisusi.

Pa koledžas vecā korpusa gaiteni ejot, kaut kas man uzlēca virsū. Pirmā sajūta, ka esmu iepinies zirnekļu tīklā, bet tas jau tikai Buzzbase. Šis aši lēkā pa mani lejā, augšā, it kā es būtu tas pievilkšanas spēks. Tur pat blakus pamanu tm un sev neraksturīgi sāku izlikties, ka Buzzbase mani sabiedējis: plātu rokas, kliedzu, raudu, rēcu, brēcu, lēcu, ķērcu. Drošvien pēc idiota izskatījos – neviens nesmējās. Taču viss normāli, pats apmierināts. Tm (nu ja, ka tas pats pointless.lv) atzīstas, ka tas tikai tāds reklāmas triks. Viņš uz palodzes uzliek laptopu, atver pa visu ekrānu savu emuāru un Buzzbase ar prieku palīdz piesaistīt uzmanību, lecot virsū garāmgājējiem. Kad garāmgājējs izbiedēts, tm pievienojas ar atvainošanos un uzsāk sarunu. Drīz vien sarunas ievadās par tēmu „Kas tur tā par lapu tādu atvērta m m m?”. Tm atliek tikai uzlielīt, ka visu raksta pats, ka visu raksta skaisti, ka visiem patīk, utt...

Nesakarsis nesakars.

Nereti sapņos, pie Tēta aizbraucot, sastopos ar dīvainībām un visādām lietu kropļošanām. Šonakt Agnese (negribētos saukt par audžumeitu), laikam salasījusies kaut kur par pavasara brīnumburvību, ņēma mani priekšā (nē, nē, tas tikai skaisti skan). Viņa vēlējās ar mani iet laukā pastaigāties, un es nespēju atteikt. Īstenībā pat divas reizes. Vienreiz pa dienu līdz veikalam bijām aizgājuši ar līkumu, pat līkumu līkumam. Vakarā uz otro reizi Agnese gatavojās nopietnāk. Viņa pārģērbās, vilka mugurā vakarkleitu. Es centos neskatīties, jo viņa ir maziņa un redzēt īpaši nav ko (Btw, redzēju inbox.lv ziņās:). Un tomēr jāatzīst, ka uzmetu acis tam, kādas biksītes šamai kājās (Tev ar interesē? Tad jau daudz no manīm neatšķiries:).

Jau gandrīz pa durvīm izejot, Tēvs pamana mani, pirmīt neesot pamanījis mani pārrodamies, un pasauc. Es viņam esmu teicis, par kaut kādu rakstu sakarā ar PE. Sāku censties atcerēties, kur lasīju. Ienāca prātā, ka Nuuchas blogā (Redz kādu iespaidu var atstāt pirms gulēt aiziešanas pēdējais apmeklētais blogs). Sākās grūtākais, proti, urļa atcerēšanās. Varianti visdažādākie. Kad, liekas, vairāk variantu nevarēja būt, tad pēdējais un pareizais nāca „blogsome” (Nez vai pareizi? Nez vai Nūčam nebij tepat „blogspotā”?). Rakstiņš gan izrādījās ir nevis par PE, bet vispār par azartspēlēm, kuru izvēlēties, kuru pats izvēlas... PE tikai bij viens no variantiem.

v rota.

Liekas es vakar būšu saskatījies „9. rotu”. Pirmais, ko sasapņoju, varētu būt Sniegbaltīte. Kādā mājā, kurai vannasistaba kā menējā, klusi un atturīgi nespēju preoties viņas jaunajam ķermenītim, gaišajai ādai un acīm un galvenokārt tai balsij, kas manī kurināja degsmi pēc viņas (Sniegbaltītes). Tai pat brīdī sirdī jutu laika trūkumu, bet nevarēju izdomāt, kur man būtu jāsteidzas. Tomēr centos steidzīgi, bet ar priekšspēli (imo, pietiks jumsim. Filmā arī visu nerādīja, tā kā vajadzētu jau būt pieradušiem;).

Vēl pirms lielās šaudīšanās bija saruna ar brāli. Runājām vairāk par mani un viņs gribēja noskaidrot tikai vienu lietu, ko viņa draugi arī ir jautājuši un gribējuši uzzināt. Un tad nu sāk atzīties, ka visi ir tik zinātkāri, kas man ar to meiteni. Pirmajā brīdī nesaprotu, bet brālis nosauc viņas vārdu, uzvārdu pat segvārdus dažādos tīmekļa nostūros (Tagad gan es knapi spēju atcerēties tikai viņas vārdu). Nu, kaut kāds pārpratums – nekas man ar viņu nav bijis (liek aizdomāties, vai tā nav kāda sirdsbals).

Tad nu skrienu, pa grīdu uz vēdera lēcienā šļūcu, aiz stūrs slēpjos, izvairos, pretī šauju. Es un vēl kāds. Kāds, kam uzticos kā Džeina Tarzānam. Otrais stāvs, kāpnes, margas. Kā vienmēr jābūt kaut kam stulbam. Tā vietā lai es ar īstu šaujamo atšautos, man rokā kaut kāda trubiņa uz pusi īsāka par pildspalvu un apaļiem galiem. Vienā galā neliels caurumiņš, bet nevienas podziņas, gaiļa, ar ko šaut. Rezultātā notēmēju mazo sūdiņu uz mērķi un ar domu lieku šaut. Uz ko šaut ir pilnīgi vienalga – galvenais šaut, lai lodes svilpo. Izbāžu galvu no stūra paskatīties, kas lejā. Tur Japāņu sieviete durvīs parādās, izšauj un paslēpjas. Šitai gan apņemos trāpīt, bet tāds saviļņojums par iespēju, ka nespēju koncentrēt domu uz šaušanu no mazās lietas. Tāpēc izčamdu kabatas un atrodu vairākus iepakojumus ar tiem plastmasas kociņiem uz kuriem abos galos vate. Pirmos metu kā šautriņas un bieži metu, lai Japānce, neuzdrošinātos uzskriet augšā un mani nodurt. Tā metot, neko stipri un precīzi nesanāk. Sāku mest kā nažus. Izmetu desmit reizes mazāk nekā sākumā atradu, bet jau visus biju izmetis. Labi, ka viņa meta pretī, un es varēju no grīdas pacelt atmestos un mest atkal atpakaļ. Tik ilgi, kamēr parādījās otrs varonis. Viņaprāt, uzvarēt nav iespējams, tapēc jāatkāpjas. Mēs kaut kur ielecām un pie monitoriem tumšā telpā vērojām notikumus, baznīcā. Devām arī komandas, bet par to vēlāk.

Tajā pašā baznīcā pirms kāda laika mēs paši bijām. Uz diezgan lietišķu tikšanos. Ar, laikam jau, sliktiem cilvēkiem (varbūt, ka īstenībā paši vien bijām sliktie). Baznīcā nebija n-tās solu rindas pret altāru, bet tikai augsti griesti līdz melnumam, tumsai tāli. Es un vēl kāds apsēdāmies pie galda, kur mūs jau gaidīja. Noruna bija tikties, lai kaut ko norunātu vai noslēgtu, bet mūsu plāns jau no paša sākuma bija iegāzt viņus. Zinājām, ka blakus aiz sienas, sienā ir šaura telpa, kurā pie monitoriem kāds sēž un mūs novēro. Sākumā izlikāmies, ka viss kārtībā, mākslīgi uzturot mieru un intrigu, it kā speciāli priekš kāda, kas mūs vēro, kā televīzijas skatītājiem, teiksim. Ilgi nespējam izturēt, izvelkam savus stobrus, šoreiz īstus, bet pašam nav iespējas izjust kā ir šāudīties, jo vēroju sevi, visu no malas. Atkal tiek šauts, kur pagadās tikai šaušanas pēc. Šobrīd vēl neredzu, ka kāds tiktu ievainots.. drīzāk daži vienkārši tiek dzēsti.

Kad skatāmies monitoros, mēs kaut kā esam tikuši prom. Baznīca pēkšņi ir pilna cilvēkiem, mūsējiem. Un mēs no drošas vietas, liekam viņiem cīnīties ar specdienestu, kas dodas iekšā uzbrukumā. Ielaist viņus nedrīkst nejau tāpat vien, ir kaut kāds iemesls, kāpēc vēl jānotur baznīca mums, bet varbūt arī tāpat vien, jo tas ir karš.

Cilvūku tik daudz, kā koncertā, ka viss brīvais laukums aizņemts. Specdienesta vīri viens pēc otra skrien iekšā. Šaut viņus neatmaksājas, tāpēc mēs brīnumaini dāvājam mūsējiem daudz, daudz špricu. Viņi tik ņem saujām viņas un met uz ieeju/izeju. Trāpa iekšā skrējējiem un iekšā skrējēji paši uz viņām trāpa.

Tai pat naktī braucu ar tēti mašīna pa šoseju. Priekšā braucošajā auto labi varēja redzēt, ka blakussēdētājs lasa. Izrādījās, ka mans tētis ir policists, ceļu. Apstādināja to auto un pirms izkāpa teica man – „blondīne... nu būs jautri”. Viņš smaidīja un devās pie apstādinātajiem. Abi jau bija izkāpuši laukā. Lēnām steidzās, tāpēc gribēja ātrākt tikt skaidrībā. Dzirdēju tēti lasām morāli lasošajai blondīnei, par lasīšanas kaitīgumu mašīnā – „Ja notiktu avārija, kurš būtu vainīgs? Ja jūs tai brīdī nelasītu grāmatu, tad varētu brīdināt vadītāju”. Morāles brīdī auto, kurā sēdēju, sāka ripot. Mazu gabaliņu paripojis, es atliecos atpakaļ no pedāļa, spiedu to ar roku. Atradāmies jau Rīgā tepat uz ielas aiz loga. Vēl tur garlaicīgs murgs darījās ar ripošanu un bremzes pedāli un bremzēšanu, bet viss beidzās ar jautājumu, vai man ir atslēga. Es pārjautāju – „Kāda atslēga?”

- „Nu, kas kāda atslēga” tētis dusmīgi atbildēja it kā mans tonis būtu bijis uzbrūkošs.

- „Ā, sapratu. Nē nav mājās.” Sapratu, ka viņš runā par skrūvgriezni.

Ir karš.

Es taču teicu, ka būs. Izgāju uz pelēcīgās ielas, kur tieši garām gāja karapulka komandieris ASVP Bušs. Parunājāmies kaut ko par kara stāvokli un par manām problēmām. Viņš klausījās manī. Teicu, lai paskatās uz logiem, ka nesen tik viņi ielikti. Viņš paskatījās un teica, ka tiešām skaisti. Es arī paskatījos un arī nodomāju – „Tiešām skaisti”. Turpināju stāstīt – „Bet otrā pusē gan tādi nav, jo domājām nav jēga likt, ieguldīt, ja karš vienā rāvienā to visu var izpostīt”. Tad es sāku raudāt – „Un mammai izrādījās taisnība”. Bušs skatījās pulkstenī un sāka doties prom. Es teicu - „paldies”. Viņs nesaprata kāpēc un par ko. Es labi redzēju viņa sejā neizpratni, sarauktu pieri. No otras puses parādījās mamma. Es, asaras valdīdams, Bušam rādīju uz viņu un teicu, ka tā ir viņa. Bušs tikai vēl vairāk nesaprata, jo augstāk rakstītajā sarunā es it kā ļoti skaidri pateicu, ka mammīte ir mirusi, gājusi bojā. Nesapratu, kapēc es liku to noprast.

Te laikam notikumi sāka notikt apgrieztā secībā. Varbūt tās bija atmiņas, ieraugot mammu. Vienu momentu es viens sēžu mājās un domāju, kad sāks izlaupīt veikalus. Citubrīd izeju apskatīt, kas notiek uz ielas. Vēl ejot atpakaļ mājās satraucos, ka netieku iekšā, jo atslēgas esmu aizmirsis, bet laimīgi izrādās esmu paņēmis līdzi jaku ar visām atslēgām. Ieraugot mammu priecājos gan, ka viņa ir dzīva, gan, ka viņai noteikti ir atslēgas. Vēl arī tā pati mamma pazūd pirms un pēc Buša satikšanas it kā tā būtu viena un tā pati reize. Ej nu saproti.

Paslēpes.

Četrpadsmit stāvīgās bibliotēkas parciņā savācāmies kā vecos laikos. Arī izdarības kā vecos laikos. Bezdarbībā sākām spēlēt paslēpes. Īsti jau negribējās, bet darīt nav ko. Noteikumi bez izmaiņām: skaita un klauvē starpā zem logu rindas, apkārt bibliotēkai skriet nedrīkst... Es skrēju aiz tuvākā stūra tieši uz parku, bet pastāvēju apskatīties grafitī. Agrāk tāda nebija. Jo ilgāk skatījos, jo vairāk ievēroju, cik viņš īpašs. Vairāki pelēki cilvēciņi ar taisnām mutēm tikai kaktiņš uzrauts. Un uzraksts, kas lika aizdomāties, bet tagad diemžēl neatceros. Zīmēts ar īstu krāsu, bet brīnumainā kārtā panākts 3D efekts. Atkarībā no kāda leņķa skatos, var redzēt arī aizmugurē stāvošos cilvēciņus, kā arī uzraksts ir aiz pirmā cilvēciņā, tapēc ne no visām pusēm izlasāms. Atgādināja tādu zīmējumu kā uz telekartēm un citur, ka pagroza, ta parādās cits zīmējums, vai ātrāk griežot liekas, ka kustas. Tikai šis grafitī lika apstulbt, kad tuvāk paskatoties esi pārliecināts, ka krāsa ir uzkrāsota tieši uz sienas. No tāluma gan grafitī atgādināja sienā iebūvētu ekrānu, kas pelēks, bet spīdīgs.

Vēlāk tur pat spēju kļūt neredzams un vēroju vadītāju jeb skaitītāju, vai viņš nešmaucas. Skaitīja Ivariņš un tieši viņš bērnībā visbiežāk šmaucās. Arī tagad nebija mainījies.

Nākamā epizodē skaitīja mans kaķis. Izstiepies visā garumā, kaktā viņš skaitīja. Bet ar saviem dzīvnieciskajiem instinktiem viņš ātri atrada mani, kaut arī biju neredzams.

Lockman.

Visiem pa priekšu ieskrēju ForumCimena. Viena kase vaļā un pavisam brīva no rindas. Kasieris jau sveicina, bet es tikai paņemu vienu no bukletiem. Ar tiem visa garā lete noklāta kā veikalā vitrīna. Pagriežos atpakaļ, mazliet aizķeroties aiz tā norobežojuma starp kasēm jeb drīzāk rindām, taču veiksmīgi neko nenogāžu. Iesviežu bukletu māsai rokās un saku, lai viņi izvēlas filmu, es drīz atgriezīšos. Liekas, ka tie citi būtu Ivariņš un vēl kāda meitene, kuru man neatpazīt.

Uz pašu Stockmanu ieeja ar augļu un dārzeņu kastēm aizšķērsota. Paprāvs cilvēku daudzums sastājies, gaida, kad vērs vaļā. „Tādā rindā negaidīšu” eju tālāk līdz „Netto” tipa veikalam turpat stockman pirmajā stāvā. Vispirms ieeju iekšā nekur neieraudzījis groziņu. Redzu citi pircēji pie kasēm izkrāmē groziņus, tātad kaut kur jābūt. Neatrodu, kur viņi stāv, paņemu no viena pircēja.

Sāku staigāt, īsti nezinot, ko vēlos. Vispirms apskatu alkohola klāstu, bet nekas acīs neiekrīt. Tālāk iedams, ievēroju televizoru, kuru eju tuvāk apskatīt. Liels, bet nodomāju - „Vilim lielāks un foršāks... jā pilnīgi noteikti”. Kad ieraudzīju, ka viņš ir cik liels, tik arī resns, tad vispār norakstīju viņu. Vēl ievēroju uzrakstu „43370kW” vai (nevaru atcerēties, abi liekas pareizi) „43.370kW” un domāju, ka tāds strāvas patēriņš tik jaunam tv ir par daudz.

Aizdomājos par to, ko es daru. Brīvs vakars (laikam 5dienas), un es ar māsu taisos iet uz kino. Domas aizveda atpakaļ pie alko. Tad atcerējos, ka toreiz Šampīts bija baigi labi. Var atkārtot. Pie alko plauktiem tik pat šaurs kā īstenībā pie Stockman alkohola. Bet šampanieti neredzu... kur nu vēl rozā šampanieti. Pajauns tā veikala darbinieks piedāvā savu palīdzību, un es arī jautāju, kur te šampanieti atrast. Sarežģīti aprakstāma pudeļu izskate līdz nonākam tam plauktam, pie kura biju sākumā, otrā pusē. Atradās tikai viens šampīts. Tas tur skaidroja kaut ko, es nesapratu, tiešām neiebraucu. Tā kā mani gaidīja pie FC, tad nekavējos vēl pārjautāt. Otrā pusē apsargs kādam demonstrēja pudeles. Manis noskatītais šampīts atradās kastē kā dāvana. Apsargs viņu paņēma, lai noliktu savā vietā – mēs viņu nolikām, kur pagadās, jo nebij skaidrs vai ņemsim. Izstiepju roku cauri plauktiem, saķerot iepakojumu, bet apsargs nedod. Tad pagriezu roku kā ubagodams. Tas izrādās iedarbīgāks paņēmiens.

Piesoļoju pie kases, gaidu. Nepievēršu visapkārt lielu uzmanību, bet, kad pārdevēja puisītim atver somu, tad gan labi zinu, ka no pārdevējas atļauju neesmu dzirdējis. Somā nekas zagts neatradās. Tikai kaut kāda mikroshēmu plate. Jautāju paresnajai, 40gadīgajai pārdevējai, vai viņa domā, ka drīkst tā pārmeklēt sveša mantas. Brīnumainā kārtā viņa necenšas sevi kliedzot attaisnot, bet gan samulst un saprot savu vainu. Es mudinu mazāk runāt, ātrāk iepirkties.

Kases savietotas haotiski un, manuprāt, neērti. Lai pārdevēja tiktu savā beņķī, es gandrīz izeju no veikala. Kad viņa apsēžas savā vietā, atnāk vēlviena pārdevēja. Šī jaunāka un kaulaināka, tipiski cietu sejas izteiksmi. Nodomāju, ka tagad jau pavisam ātri ies uz priekšu, bet nē viņas sāk sarunāties, ka vajag suņus veikalā kā tas jau kaut kur esot. Puisītis neko nepērk, bet samulsis stāv uz vietas – nezin ko viņam darīt. Mans šampīts gaida, kad es viņu nopirkšu.

Būs karš.

Arēna, ārpuse, ieejas. Riteni pa priekšu stumjot, virzos iekšā līdz pamanu pazīstamas sejas pie ieejas dirnam. Ritens gan paspēja ieiet iekšā, bet es paliku ārpusē sasveicināties. Rinalds, Džinga – šīs sejas un rokas atceros, bet bija vēl daži bijušie kursabiedri. Kaut kas man liek pārdomāt par gribēšanu tikt iekšā un sāku mērķēt pēc sava riteņa, bet, kamēr sveicinājos, saradusies rinda. Dabūju vai nedabūju nezinu.

Pēc kāda laika staigāju pa vecās skolas rajonu. Tieku ievilkts netālu no sportalaukuma neesošā būdā. Uz pleciem man ir soma. Būda tāda drīzāk kā telpa, kā ģērbtuve. Atceros, ka somā man vēl palicis aliņš un šampaniets (sapnī šampīts, bet dzīvē džins). Protams, piedāvāju džekiem, bet visi atsakās, esot jau gana ieņēmuši. Tikai viens, kura vārdu vislaik nespēju atcerēties (arī tagad nespēju), bet pašu atceros – pameta mūsu kontingentu jau pirmajā kursā (vai otrajā). Tāds drukns džekiņš. Paņem vienu šampanieša pudeli. Es pie sevīm šakāliski nodomāju, ka labi, ka atteicās, ka vairāk man paliks.

Viņi taisās izlidot kosmosā. Izlidošana no sporta laukuma. Es piedāvāju arī pats lidot līdzi palīgā, bet viņi sakot, ka neesmu pelnījis, ka neesmu neko sliktu izdarījis, ka dāvinās man iespēju nelidot, atsaka. Es atkal šakāliski pie sevīm nodomāju, ka labi gan, ka nebūs jāriskē ar savu dzīvību. No sirds novēlu lai veicas un pievienojos citam bariņam, kas arī brauks kosmosā karam par aculieciniekiem.

It kā es būtu bijis atslēdzies, pamostos jau citā planētā. Atrodamies tādā kā vagonā vai palielā busiņā, bet lidojošā. Atceros, ka līdzi ir fotoaparāts. Atrodu viņu un skatos, ko nu fotogrāfēt. Visapkārt gaišzils, dzirds ūdens, dažviet augsti, balti ledus slāņi. Jānofotogrāfē salons, par piemiņu un lai citiem var parādīt. Tālumā spīd saule tik sarkana. Es pie sevīm atceros hospitāļu ielas dziesmas vārdus – „Sarkana, sarkana saule iekritīs ūdenī” un domāju līdzība tiešām pārsteidzoša. Cenšos nofotogrāfēt tā smukāk, bet nesaprotu vai sanāk vai nē. Un tad saule ekslpodē, izplūst pa visu horizontu. Vienubrīd acis žilbst, tad pierod un spožums pierimst. Atkal hospitāļu iela – „Šņāks un plosīsies verdošām šļakatām”. Pārņēm neziņa vai tas ir uz labu vai sliktu, bet vispār vienalga. Vēl pēdējos mirkļos cenšos ķert kadru. Dažās sekundēs horizonts noriet.

Gunitu vai māsu?

Pamodos gaišā istabā ar gaišu meiteni blakus. Bija labi un palika vēl labāk. Tā bija Gunita. Viņa mūs apsedza un mēs apķērāmies. Turpinājām gulēt, bet ienāca viņas māsa, mazliet vecākā. Sagrieza mūs kā tādus matračus, lai es neredzētu, kā viņa pārģērbjas. Kad saģērbās, skatījos acis nenolaizdams, kā viņa piekārtojas. Pamanīja tikai tad, kad jau beidza, un uzsmaidīja man. Es tāpat.

Gunita dzīvoja apmēram tādā pašā mājā un rajonā kā Anita tikai pilnīgi un galīgi citā vietā. Abas laukā apbrīnoja manu riteni. Suns atradās savā vietā uz stūres. Ritens sev/man netipiski gulēja uz zemes tā, ka tā vēderu (rāmja lejupdaļu) varēja nopētīt. Māsa atzinīgi nopētīja piekaltušos dubļus un rāva gluži vai vārdus man no mutes laukā, pieminēdama ralliju.

Vakarā burziņš kuram atbilstu jau bijušais rīts. Oz un Dziņka arī kaut kur bija, bet nemanāmi. Šņibja, Anetes, Ievišas klasesbiedri ar sākumā blatoja, bet, kaut kas kaut kam nepatika, kaut kas notika... Zinu, atceros tikai to, ka viņu vairs nebija.

Un tad vēl atkal, kad debesis vēl gaišas, atceros ar Ievišu atradāmies vienā istabā. Es uz palodzes sēdēju, viņa krēslā kādu metru blakus. Sniegs daudz un dziļš un arī Turīno sniega daudz. Skatījos olimpiādi televīzõrā, kas novietots ārpusē, pie mājas sienas piestiprināts. Pa pagalmu vai drīzāk pa pagalma perimetru azartiski aizsnovoja divas meitenes (laikam jau Gunita ar māsu). Aiz stūra pazuda un tad Ievišai teicu – „No Turīnas olimpiādi mums translē, bet, kas tepat pagalmā notiek, nē.”

PS. Gunita ir bijusī klasesbiedrene (kādus divus gadus neredzēta) un viņas māsa ir manas zemapziņas izdomājums, jo nekādas māsas Gunitai nava.

Šopin areja.

Izkāpu no lifta lielveikalā. Palaidu meitenes pa priekšu. Vienai šalle palika uz grīdas. Pacēlu un paskrēju atdot, bet ne wii, ne paldies. Samulsa un sabijās... un aizgāja.

Tur pat netālu ar Oz ģērbtuvē kravājam mantas somās. Gandrīz iepakojumu ar cīsiņiem aizmirsu, bet, kad paņemu viņus, man viņus izrauj no rokām kāds tusnīts manam brālim līdzīgs. Atņemu atpakaļ, bet viņš arī. Un jau atplēsis vaļā liek uz maizītēm ar majonēzi. Tad brutāli piekauju, atspārdu viņu un paskatos, ka tikai trīs cīsiņi palikuši. Izrādījās tomēr, ka nevis piekāvu, bet tikai iedomājos, ka varētu piekaut. Draudzīgi atvadamies un domāju, ka man jau nemaz tik ļoti tos cīsiņus nevajag.

Sarkanneaizmirstami.

Laiks pārdomām augstā biroju ēkā ar sajūtu, ka gandrīz viss ir noskaidrots un drīz viss beigsies: slepkavības atklātas, vaininieks zināms... Nu vot stāv viņš gaišā birojā ar vienu galdu un logiem visās pusēs. Un vēl vainīgais pretīm stāv, aiz galda, pie logiem. Tas viņš ir es un arī ne es, jo patīk vērot no malas. Sevi varu saukt izmeklētāju. Brīžos, kad no malas uz sevi skatos, domas lasās kā neredzami subtitri. Pašlaik tikko jaušams uztraukums un bailes. Vienlaicīgi sajūta, ka beidzot viss, un bailes, ka viņš ir neprognazējams – „Varbūt viņš nezin, ka zinu. Ja uzzinās, tad diez vai ļaus darīt zināmo tālāk”. Mierinājums, ka birojā ienāk kurjers. Vaļsirdīgi tiek atklāts viss, kas atklāts. Taču Ļaunais paņem manu ķermeni aiz rokas un izsviež laukā pa durvīm. Durvis iemeistarotas loga vietā. It kā praktizējies būtu, viņš tās veikli atver un tik pat aši, pēc manis izmešanas, aizver. Palikušais es birojā noskatās tālāko reakciju. Kurjers ir ļāunā „savējais”. Abi pasmīkņā, ka tas nu gan izgāzās (Ņjā gluži kā par Latvijas hokeja izlasi).

Ko nu es tur palikšu. Devos laukā kā spoks lidodams caur matēriju. Pie sevīm tik domāju kā viņš tik droši varēja... Vai tiešām neviens neiedomāsies pārbaudīt... Nu kaut kam taču jābūt, kādam pierādījumam. Tās pašas durvis ārējā sienā. Dodos uz trepēm – liftu negribas gaidīt. Kamēr vēl neesmu stāvu zemāk redzu, ka stāva darbinieki lifta šahtā atrod vēl vienu līķi. Pilnīga nejaušība. Domāju nu varbūt vismaz tāds negaidīts pavērsiens kādam pavērs acis. Taču es nolaistām rokām kaut kur dodos, kur nogaidīt un nejaukties.

No ēkas izeja nav ierasti stiklot foajē n-tajām durvīm. Drīzāk kā hokeja hallē tas tunelis uz un no ģērbtuvēm. Starpība, ka izeja ir uz ielu citu daudzu stāvu ēku aplenkumā. Ievēroju uz gludās sienas raibainību. Bez problēmām ieskatos ciešāk (parasta sapņu problēma, bet ne šoreiz) un skaidri saskatu roku nospiedumus, bet ne izsmērētus. Daudz sarkanu plaukstu uz baltās sienas. Nodomāju – „Nu protams es jau drošvien arī tāpat viņas tīrītu.. vismaz kaut cik, bet kapēc tik daudzi un kā”. Vēl neizgājis no tuneļa pamanu miglu... Un tad arī virs galvas paveras pusredzami debesskrāpji un mazliet saules cauri miglai. Migla tik sārti rozā. Asinis ar miglu sajaukušās un dažiem saulestariem cauri spīdot vienādiņ aizkustina, vienādiņ apgaismo, vienādiņ izbrīna: tik skaisti, tad tāpēc cilvēki asiņaini, bet kā asinis? Manas vai Ļaunais pats sev galu nolēma? Jūtos garām palaidis, ko būtisku, kādu pavērsienu.

PS. Vēl vienā sapnī tiecos pēc kā sarkana. Tam gan nekādas saistības ar asinīm nebija. Pliks skrēju pa mežu un ielu līdz epizodei, kad kādā mājā tā vietā, lai sameklētu drēbes, sniedzos pēc vislielākajām vīna pudelēm. Vislielākajām, jo gribēju daudz, bet cik tad rokās var paņemt. Un sniedzos, jo augšējos plauktos bija lielākas. Jau lūpas aplaizīdams, iztēlojos kā kaut kur nolīdīšu un tukšošu laukā apreibinošo, sarkano brīnumiņu. Bet atkal pārleca epizode un atrados pie Lauras kaut kādā mājā, kur vīna nebija, tāpēc centos viņai ieskaidrot, cik stulbi tas ir. Un tāpat stāstīju viņai sapni, kurā es biju kādā vietā, kur bij pilns vīnu.

Pohmaļas.

Biju kaut kādā klubā, pārdaugavā. Visu nakti kaut ko tur darīju. Izgāju no kluba jau gaišs. Pārējie, kas ar mani, pa skolām, bet es domāju kā tikt mā. Intuīcijā zināja rādīt virzienu uz pieturu. Pa ceļam iegreizos veikalā nopirkt alu. Laikam jau litrīgais, jo tādā kā sulas pakā. Atplēsu vaļā, kur iezīmēts „griezt”. Vispār neko neizlēju un neaplējos, tāpēc atzinīgi noprātuļoju par alusdarītājiem un malkoju iekšā. Tik garšīgu alu pat sapņos nebiju dzēris :). Varbūt tieši tā jāgaršo šokolādes porterim: ne tik rūgtam laikam jau. Nemanot arī pie pieturas biju pienācis. Nāca trolejbuss, bet nodomāju, ka tas jau nu gan man nederēs. Par lieli izbrīnu tas bija „4.”. Nespēju vien noticēt un nenoticeju arī. Žēl, bet neatceros kādu pieturu sauca skaļruņos, bet kaut kas dzirdēts. Tā nu paliku stāvam ar alus paku rokā domādams – „Man jau nav kur steigties”, „Ar autobusu vispār būtu foršāk”. Tad pagriezu galvu apkārt. Pretī pieturai izrādās ir skola un uzreiz, protams, uzrodas pazīstamas sejas un balsis. Šņibīts, Anete un kaut kas tur vēl. Jautā – „Ko tad Tu te?”. Sāku ieminēties par klubu un visu nakti, kad atcerējos, ka Šņibīts taču arī bija – „Ā, ā un ā. Jā pareizi”. Šīs gluži vai izrāva man no rokām alus paku, jo nereāli reāli slāpstot un griboties, un vispār tā skola esot „āāā”, un „mmm labais, Vilīt”.

Kas? Zane! ū...

Kur var pavadīt visu nakti, ja ne mājās, es nezinu, bet no kaut kurienes jau mēs pārradāmies. It kā jau sen zinātu, ka viņai ir viņš viņas vienīgais. Viņiem savs dzīvoklis, kurš vairāk tomēr tā kā viņas. Viņš gulēja dzīvojamā istabā uz dīvāna, kad ieradāmies tieši cēlās. Neizgulējušies mēs nebijām, ļāvāmies rīta rosmei. Viņš uz darbu taisījās, starpcitu līdzīgs Zaķim viņš. Panesās strīds starp šiem. Džekiņs kaut ko bija pasūtījis, Meitene kaut kā ne tā pateikusi, bet ne īsti tas, ne īsti vispār kaut kas. Abi likās viens otram tā apnikuši nu tā... Viņi pat kopā vairs negulēja laikam. Man jau arī ar Zani nekā, tik draudzīgi draudzīgie. Strīds sāka beigties ar to, ka Viņš atvadījās tā, ka pavisam, bet Zane neko. Viņs paskaidroja, ka tik tiešām pavisam un galīgi – „Tu ar mieru?”.
- „Jā – nulle problēmu, vācies.”, bet Viņš neaizgāja. Uzradās vēl kāda draudzene, kas mainīja tēmu.. Kaut ko par netīro veļu laikam. Es tik pie sevīm domāju – „Nez ar mums arī tā varētu notikt? Viņi sākumā arī noteikti bij ūberu vienam pret otru pilni, bet viss mainās, viss aiziet...”.

Kad visi bija prom, tikai es un Zane palikām, jutos daudz brīvāk. Piedabūju mūziku pie skanēšanas. Zane tā kā uz dušu, bet tomēr virtuvē šiverēja, kamēr mazgāju zobus. Sapnim netipiski skaidri mūziku dzirdēju. Šaubu nav, ka tas bija Juniper – Down. Ritmiskus soļus pa vannasistabu spēru ar zobu birsti mutē un tā pat arī atvieglojos.

Anete un ne Anete.

Šonakt glāstīju Anetes kājas. Viņa ļāva, jo visi bijām alkohola spārnos. Bet šmiga izgaroja un tad viņa man dāvāja kurvīti. Es dusmojos uz tiem, kas laiku kavēja. Laiku, kurā varēju glāstīt cik uziet.

Vakar palīdzēju jaunai sievietei pasargāt īpašumu un sevi. Sapratu kurš ir nelietis - protams, tas, kurš vismazāk tika uzskatīts par bīstamu. Viņš bij logu ielicis otrādi - atverams tas bij no ārpuses, lai naktī var iekļūt iekšā. Sapratu to tikai no rīta, kad naktī nespēju to aizvērt. Viņš bēga, es ar īstu ieroci skrēju pakaļ un, kliegdams "paf paf", šāvu. Domāju, ka tas maitas gabals tāpat krāpsies un teiks, ka netrāpīju. Pārinieks, labs draugs, palīdzēja sagūstīt. Biju varonis.

Nē, tas ir forši.

Sastājāmies laukā, lejā pie Oz durvīm. Smēķētpauzīte. Es ar muguru pret durvīm, Oz pie labās rokas, Krišiņš pretī. Pie kreisās rokas vaidzētu Dziņku, bet neatceros. Reizēm liekas, ka tur vispār meitene, Ieviš? Krišiņš blato, ka no sacenēm ārvalstī līdzi atvedi tāādu mantu. Oz un persona kreisajā pusē jau smēķus izvilkuši, bet Krišiņš ar baudu lēnām kūpina kasjaku. Sastāsta, cik labs, un, protams, iedod Oz pamēģināt. Nepievēršu vērību tam, kā viņš uz viņu reaģē, bet vērīgi neizlaižu no acīm kasjaku. Oz pasniedz kreisajai personai. Ievelk un izpūš, un grib dot atpakaļ Krišiņam, bet atceras man piedāvāt. Es priecīgs neatsakos un ar baudu ievelku lielu, dziļu domu kā sagremodams to. Izbaudu garšu un nodomāju tiešām lābs (atceros pat garšu – pilnīgi kā tēja ar meloņu garšu. Tik atšķirība, ka sapnī caur dūmiem jāizjūt garša).

Krišiņš izvelk pēdējos dūmus i nomet zemē. Es joprojām vēl pie sevīm slavinu, cik labs. Garām brauc auto, nepievēršu uzmanību. Nu tikai nedaudz – dzeltens mini bus ar sarkanu svītru un uzrakstu „neatliekamā medicīniskā palīdzība”. Domāju „tas tak po, mums palīdzību nevajag”. Bet pārējie ir citās domās – metas bēgt, ņem kājas pār pleciem un vagu... Oz augšā uz trepēm, Krišiņš daudzstāveņu ielenkumā, Kreisais(-ā) nezinu. Ātrie tomēr apstājās. Arī es sapratu, ka jāskrien.

Āra durvīm rokturi jāprot īpaši satver, lai atvērtu (reāli jau durvju kods tur ira, bet ne šobrīd -sapnī). Uztraukumā un steigā neveikli mēģinu vairākas reizes: uz augšu, uz leju. Vismaz pa trepēm skrienu veiksmīgi: apmierinoši ātri, kājas klausa. Dzīvokļa durvis jau vaļā. Atliek tikai aizvērt, bet nē. Cērtu ciet, bet viņas ir aizslēgtas. Nevaru atslēgas it kā durvīs, bet domāju tāds es nepaspēšu. Skriešu trepēs, lai nezin kurš dzīvoklis. Domāju pakaļskrējēji vēl tikai lejā. Atveru durvis i nobīstos no paresnas sievietes, kas tomēr jau ir augšā.

Mierīgi izeju trepēs, aiztaisu durvis bez problēmām. Uzrunāju nepatīkamo sievieti... Mēģinu cilvēcīgi sarunāt, ka viņa neko nav redzējusi, ka tas dzīvoklis nav, ka nekā nav. Pārsteidzoši, ka viņa liekas ar to ir apmierināta. Nokāpjam pusstāvu zemāk. Sarunājam, ka uzdos man tikai dažus jautājumus: par narkotikām, atkarību utml. Jo vairāk viņa ir pretīmnākošā, jo vairāk man iepatīkas. Diemžēl jautājumus neatceros, bet par viņiem mēs kopīgi pasmējāmies, jo apmēram tik pat bezjēdzīgi kā tv3 raidījumā „Tēja ar Mērfiju” (jā iesaku – lielisks raidījums. Ja skatos viens, necenšos apslāpēt rēkas un smieklus. Katru darbadienu pirms 15:00 man liekas).

Ar laiku viņa man ne tikai sakarīga liekas, bet arī izskats pārvēršas kā „Brīnumainajās pārvērtībās”. Rakstot atbildes un lasot jautājumus, pat pietuvinos tuvāk viņai. Nopētu maigo ādu un nu jau ne resno augumu un tā daļas. Secinu, ka izskatīga un jautra, un interesanta, un simpātiska būtne.

Papildināts:

Iegāju dzīvoklī. Oz mazliet satarutks vai nebūs sū. Muterīte arī nemanot atnākusi mā, vannasistabā kaut ko kārto. Es biju atradis laiku paķert šokolādi un trepēs cienāju viņu, ne mammu, bet to. Taču viņa atteicās, tā kā šokolādes daudz palika pāri. Es ar viņu rokā šaurajā koridorā mēģinu paiet garām atvērtajām vannasistabas durvīm, bet rokas aizņemtas ar šokolādi un viņai tie gabaliņi salipuši kopā tādā garā lentenī. Līdzīgi kā cīsiņi. Karājas gandrīz līdz pašai zemei. Gribu ātrāk tikt uz virtuvi nolikt. Oz jautā kas un kā. Es neko sakarīgi nevaru izdomāt ko atbildēt. Oz mamma viņu mierina, ka pēc sapņainajām acīm var redzēt – viss kārtībā. Priecīga skatās uz mani, bet es kā miglainā mākonī jūtos iesprostots.

Tā kā pavasara rīts.

Beidzot viens nõrmāls burziņš. Drīzāk burziņa beigu noskaņa. Vispār jau tipa burziņš bija vakar, bet tagad pēcburziņa rīts. Palikuši tikai tie vissavējākākie. Gaišs, spīdošs laiciņš. Anitas mā. Nejau pilnīgi Anitas, bet vislīdzīgākā Anitas vnk. Tur, kur Pētersons dzīvo, uz āra, stikla durvju pusi ir vnk balta siena un durvis nemaz nav. Nobāzts viens atpūtas krēsls, uz kura malas sēž Šņibīts. Divreiz nedomājot, iesēžos krēslā un pieglaužu galvu pie Šņibja. Nepaiet ilgs laiks, kad viņa jau noslīdējusi no rokas atzveltņa un ieslīdējusi pie manis. Aplieku ap viņu rokas. Turu viņu un apskauju vienlaicīgi. Šī ar tā kaut kā iekārtojies pret mani. Tā sēžam acīm ciet. Tik vienkārši ilgi nesēžam, jo saprotu, ka viņa man tik cieši klāt piespiedusies, ka man trūkst viena elpas vilciena. Paceļu galvu uz augšu kā pret sauli – pēdējo gaismu tuneļgalā. Vienalga Šņibīša sejiņa priekšā, bet es pa lūpu kaktiņiem iesūcu gaisu. Nodomāju vai viņa nedomā, ka gribu mūsu skūpstu. Domāju tik ilgi kamēr vienu domu noklāj otra doma – kāpē tāds miklums pie lūpām. Beidzot apjēdzu, ka esam jau sākuši skūpstīties. Maziem mēles vilcieniem. Lēnu, lēnām. Minimāliem pieskārieniem. Līdz sākas haotiska laizīšanās ar vismaz 3x garāku un tālāk izbāztu mēli un tik pat reizes ātrāk jamo kustinot. Visa procesa laikā vēl pamanamies abi slīdēt nost no krēsla, bet apstāties negribas. Un tomēr pārstājam. Pieceļamies. Viens otru piekārtojam, pametam acis apkārt, bet neko un nevienu neievērojam, un iekārtojamies atpakaļ krēslā. Atkal Šņibis man kaislīgi virsū. Mierīgāk turpinam skūpstu.

Pie sevīm mazliet priecājos, ka Ievišiņa (Mīlulīte, bet apnicis tā rakstīt. Uzkrītoši liekas :D) ira virtuvē. Tātad mūs neredz.

Šņibīts prasmīgi un kā izsalkusi glāsta savām maigām rokām mani no galvas līdz vēderam. Es tik rokas uz viņas muguras turu. Taču nu domāju ir īstais brīdis pabraukt viņas zem viņas sarabāna. Domāts darīts. Paspēju sataustīt mīkstos apaļumus un em striķi, bet Šņibīts strauji visam pieliek punktu. Mēle laukā, rokas laukā. Ar to vajadzētu pietikt, bet nē viņa arī pieceļās kājās. Domāju nu ok negrib, lai viņas draudzene/klasesbiedrene/labākādraudzene redz kā viņa ar viņas bijušo maigojās. Bet nus varam jau kopā būt tik nelekt ar to acīs. Tomēr tāda bailīga sajūta, ka Šņibīts labāk vabše un galīg neko un nekad, un nekur.

Vem, vem, vem!

Oz par daudz iedzēra, bet es bišķiņ. Viņam sametās slikti ap dūšu, bet man jautri par to. Viņš rīstījās un atraugājās, bet Laura lūdzās pacietību, izturību un aizturību, bet es provocēju un simulēju ka pašam šķēbīgi un rēcu jeb rofl. Laura ieteica Oz aizspiest muti viņš tā arī izdarīja, bet es jau dzirdēju kā mutuļojot vēmeklis devās pret straumi uz augšu, bet iznāca laukā pār manām lūpām apludinot, man domāt, Mīluļa kāpnes un izraisot rofl no viņu puses.

Nākamajā epizodē jau līdzjūtīgi un kaunīgi skatos uz pār podu pārliekušos Oz. Laura, laikam, „kaut ko” tīra ārpus durvīm.