Šis tas no nakts. [2]

Otrs garākais pēc manām domām ir par pastaigu, kāmi, suni, dāmu, „Ainu”... nu jā jā – Kārtējie piedzīvojumi pa nākotni, vai pa kādu paralēlrealitāti, vai vnk un laikam vispareizāk zemapziņu.... Tātad notikumi risinās pie institūtiem, tur tālākajiem no manīm, skaisti parciņi stāvvietu vietām skaisti krūmiņi to pašu neesošo stāvvietu vietā... Izgājis pastaigā ar kāmi (nus nekas jocīgs), sanāk tā, kā sanāk, jeb mazais, blondais kāmīts pārvēršas par staltu „zelta retrīveri”. Nu vot – tagad pastaigājos ar suni. Šis tur kaut kur, tur kaut kā izsprūk ler ler ... Sekoju viņam līdz, gar institūta sienu iedams. Ne es viens esmu izgājis vakara pastaigā – nāk jauna dāma (gadi 20-25 redzēju viņu trolejbusā, kad braucām no bāra uz alfu/ainu. Jauka, vientuļa, atvērta, pārliecināta... tā bija, tā likās). Arī ar suni, arī ar staltu (suni). Nuss pavisam līdzīgi man, tikai viņējais (suns) paklausīgāks. Uzsākām arī sarunu un pakaļdzīšānos lēnā, nomierinošā gaitā un lēnā, nomierinošā atmosfērā, kas beidzās pie apstāšanās un lūkošanos uz sniegā gulošo pavadiņu.

Un tad suņi palaisti brīvā vaļā, mēs staigājam gar logiem, kuros notiek Ainas filmēšana. Tātad vienā logā redzam, Ainas darbošanos, tātad nākamajā vajadzētu redzēt skatītāju sēdvietas, bet nekā – paverās grimētavas telpas. Tas tad ātri apnika, jo jutos vīlies, ka neredz skatītājus.