Pa galam!

Tonakt mēs burzījāmies tik pat kā lielveikalā. Tipa Domina laikam, bet smuk smuk un lab lab. Viss bij: gaismas, music, dzērieni, cilvēki.. īsts klubiņš nu ka. Gaidījām tak vēl – Šņibīti un Pašu un kas tur vēl nebij ieradies vēl... Kavējās viņi, jau sen gaidīju. Sietam gan bij poxuj. Ap galdiņu visi pazuda, bet palika kājās stāvošie. Kāds kādu sazvanīja? Šņibīts nebūs, Šņibīša nav. Sietam vienalga poxuj! Nebij gan poxuj, kad pateicu visu par visu jeb vienā vārdā nodirsu. Aizgāja ne vārdu neteicis, bet man laikam palika labāk/vieglāk.

Atbrauca Pašā, neteica neko Paša, sāka dzert Paša. Anita skraidīja pakaļ viņam, bet arī apnika. Joprojām neviens neatbildēja uz jautājumu „kā?”. Sazīmēju dažādas versijas: Tumsa takš, krustojums, Paša ved Šņibi uz stūres un bladac, riepām kaucot un Šņibim mirstot. Iedomājos arī škodinieku, ka tas varbūt garām braucot paķēris Šņibi un nomīdījs saviem hvz cik colliniekiem.

Bet patiesības vēl nav. Kādu vainot, Paša i kretīns, nelaimes gadījums? Liekas ka daudzus tas nemaz neuztrauc vai arī nemaz nezin. Neliekas svarīgi.

Beidzot Anita atveras un atklāj. Jā viņa ar ar viņiem brauca. Lai ātrāk, izdomājuši cauri mežam braukt. Lietus esot nolijis un mežs diezgan dubļains un nogruvumiem pilns. Anita stāstīja vai pārraidīja man savu redzējumu katrā ziņā viss redzams vīzijveidīgi kā paša acīm. Tad nu tumš, bet ar spīdīgu gaismiņu tai punktā kur koncentrēju skatienu. Skatien koncentrēts Pašas priekšējam ripulim, virs kura Šņibīts sēž. Ripuls te iegrimst te pa savam smiltīs nesās. Maza, maza taciņa kreisā pusē kraujiņa tumšmelnu bezdibeni. Paša brīdina: sēdi rāmi, nesveries un viss būs labi! Bet nē.. Ko dara Šņibīts? Šņibīts tikai nedaudz padīdās ērtāk. Taču ripuls tik nedaudz grimstot paslīd, Paša stūri parausta un Šņibīts nenoturās.

Tā kaut kā... lai neaizmirst.