Lockman.
Visiem pa priekšu ieskrēju ForumCimena. Viena kase vaļā un pavisam brīva no rindas. Kasieris jau sveicina, bet es tikai paņemu vienu no bukletiem. Ar tiem visa garā lete noklāta kā veikalā vitrīna. Pagriežos atpakaļ, mazliet aizķeroties aiz tā norobežojuma starp kasēm jeb drīzāk rindām, taču veiksmīgi neko nenogāžu. Iesviežu bukletu māsai rokās un saku, lai viņi izvēlas filmu, es drīz atgriezīšos. Liekas, ka tie citi būtu Ivariņš un vēl kāda meitene, kuru man neatpazīt.
Uz pašu Stockmanu ieeja ar augļu un dārzeņu kastēm aizšķērsota. Paprāvs cilvēku daudzums sastājies, gaida, kad vērs vaļā. „Tādā rindā negaidīšu” eju tālāk līdz „Netto” tipa veikalam turpat stockman pirmajā stāvā. Vispirms ieeju iekšā nekur neieraudzījis groziņu. Redzu citi pircēji pie kasēm izkrāmē groziņus, tātad kaut kur jābūt. Neatrodu, kur viņi stāv, paņemu no viena pircēja.
Sāku staigāt, īsti nezinot, ko vēlos. Vispirms apskatu alkohola klāstu, bet nekas acīs neiekrīt. Tālāk iedams, ievēroju televizoru, kuru eju tuvāk apskatīt. Liels, bet nodomāju - „Vilim lielāks un foršāks... jā pilnīgi noteikti”. Kad ieraudzīju, ka viņš ir cik liels, tik arī resns, tad vispār norakstīju viņu. Vēl ievēroju uzrakstu „43370kW” vai (nevaru atcerēties, abi liekas pareizi) „43.370kW” un domāju, ka tāds strāvas patēriņš tik jaunam tv ir par daudz.
Aizdomājos par to, ko es daru. Brīvs vakars (laikam 5dienas), un es ar māsu taisos iet uz kino. Domas aizveda atpakaļ pie alko. Tad atcerējos, ka toreiz Šampīts bija baigi labi. Var atkārtot. Pie alko plauktiem tik pat šaurs kā īstenībā pie Stockman alkohola. Bet šampanieti neredzu... kur nu vēl rozā šampanieti. Pajauns tā veikala darbinieks piedāvā savu palīdzību, un es arī jautāju, kur te šampanieti atrast. Sarežģīti aprakstāma pudeļu izskate līdz nonākam tam plauktam, pie kura biju sākumā, otrā pusē. Atradās tikai viens šampīts. Tas tur skaidroja kaut ko, es nesapratu, tiešām neiebraucu. Tā kā mani gaidīja pie FC, tad nekavējos vēl pārjautāt. Otrā pusē apsargs kādam demonstrēja pudeles. Manis noskatītais šampīts atradās kastē kā dāvana. Apsargs viņu paņēma, lai noliktu savā vietā – mēs viņu nolikām, kur pagadās, jo nebij skaidrs vai ņemsim. Izstiepju roku cauri plauktiem, saķerot iepakojumu, bet apsargs nedod. Tad pagriezu roku kā ubagodams. Tas izrādās iedarbīgāks paņēmiens.
Piesoļoju pie kases, gaidu. Nepievēršu visapkārt lielu uzmanību, bet, kad pārdevēja puisītim atver somu, tad gan labi zinu, ka no pārdevējas atļauju neesmu dzirdējis. Somā nekas zagts neatradās. Tikai kaut kāda mikroshēmu plate. Jautāju paresnajai, 40gadīgajai pārdevējai, vai viņa domā, ka drīkst tā pārmeklēt sveša mantas. Brīnumainā kārtā viņa necenšas sevi kliedzot attaisnot, bet gan samulst un saprot savu vainu. Es mudinu mazāk runāt, ātrāk iepirkties.
Kases savietotas haotiski un, manuprāt, neērti. Lai pārdevēja tiktu savā beņķī, es gandrīz izeju no veikala. Kad viņa apsēžas savā vietā, atnāk vēlviena pārdevēja. Šī jaunāka un kaulaināka, tipiski cietu sejas izteiksmi. Nodomāju, ka tagad jau pavisam ātri ies uz priekšu, bet nē viņas sāk sarunāties, ka vajag suņus veikalā kā tas jau kaut kur esot. Puisītis neko nepērk, bet samulsis stāv uz vietas – nezin ko viņam darīt. Mans šampīts gaida, kad es viņu nopirkšu.
