Sapņošana nebeidzas (nekad).

Māsa ar Agiju Dominā (tikai neiedomājieties Dominu – nekā līdzīga) meklē dāvanu kādam džekam. Doma kaut ko pa zilo tematiku uzspiest kreklam. Interesējas, cik maksās ar lāzeri iededzināt utt... Es pie tās pašas letes nesteidzīgi ēdu picu un uzdzeru paniņas (gribēju jau rakstīt alu, bet tik pēkšņi atcerējos, ka paniņas). Protams, sarunā krīt uz nerva – viena vai otra kaut ko nesaprot, pārprasa vienu un to pašu enntas reizes. Kad es jau grasos iejaukties un visu lēnām un naidīgu tembru izskaidrot, nomierinos, padzeru paniņas, nodomāju, kas man tur daļas. Sieviete no letes tamā gala aizskrēja prom pakonsultēties - neizturēja manas māsas jautājumu sērijas spriedzi. Māsa ar to otru ari padzisa.

Viens pie letes, noliecies kā piedzēries, kad kāds uzsit pa muguru. „Kurš pidars atkal ko grib?” – nodomāju. Rinalds un vēl citi kursa biedri, bet nu Rinalds palūdz, lai izņemu no picu aiz tām durtiņām sienā. Šis tulīt atgriezīšoties. Apskatu sienu un tik tiešām tur ir durtiņas. Nesaprotu vai tas kāds joks, bet, kamēr domāju, cits jau atvēris durtiņas un izņem picu. Eduards izņēma smuku kaudzīti – kādas picas divdesmit – katrs ņem, cik vēlās. Es palieku viens no pēdējiem, tātad arī picas tās ne tās smukākās, bet nu normāli.

Pēc laika, kad katrs savas picas apēdis, kam maksāt, joprojām nav atnākuse. Pārmijot domas ar vēderu, veru vaļā picu skapīti un pietam vēl naudiņu skaitu, jo zinu, ka apmēram divos latos jāiekļaujas, + arī paniņas vēl gribētos. Bet nu prieki beidzas līdz ar „bam”. Viss – pat domas – satumst un aatkal „bum”. Vajadzētu sāpēt, jo kasierīte atpakaļ ar džekiņu, nu, tādu es reiz divi. Atskalda mani kā nākas, gandrīz nosit. Brīžos, kad atgūstos no tumsas, iedomājos, kā es viņu varētu atspārdīt, bet nē skatos sašutušām acīm uz pārdevēju. Viņa, laikam, ar manās acīs izlasa, ka ir kļūdījusies, ka es nezagu, bet uz ļoti īslaicīgo kredītu ēdu picas, t.i., tūlītēju pēcapmaksu, nu. Viņa, lai kaut cik izlocītu sevi no vainas, uzkliedz būdīgajam skaldītājam, ko viņš dara. Šams tai brīdī pārstāj, saka – „Tas ir lauku kautiņš, a ko ir?”

„Jā, kā Pļaviņās” nodomāju.

Lēnā solī tipinu mā, līdz aiztipinu līdz Teikas vidusskolai. Ceru satikt Oz – parunāt, varbūt kādu alu. Jaunā korpusa foajē cauri jau izgājis un pa vecā korpusa pirmo stāvu ejot, atceros sapni – augstāk rakstīto -, ieskatos pulkstenī – tikai pusdesmit no rīta. Apbrīnoju, cik labi un skaidri visu atceros, bišiņ padomāju kā rakstīšu (vēl pēc dažiem notikumiem, kurus izsapņošu, atkal – tikai šoreiz pa īstam – domāšu apmēram to pašu). Tā kā sen neesmu rakstījis, tad pieņemu lēmumu iet mā un visu uzrakstīt, un tikai tad satikt oz un varbūt kādu alu.

Bet foajē dzirdu Oz saucam mani. Izejam laukā vēl ar kaut kādiem. Laukā gan apkārtne mainījusies no tās apkārtnes kāda ir realitātē. Jeb ārā esam mežā. Sasēžam turpat uz zemes ceļa kādus 200m no skolas nogājuši. Par kaut ko runājam, klausos par kaut ko, ko viņi tur runā. Kas gan cits mūs varētu iztraucēt, ja ne autobuss? Tuvojas mums liels, jauns, pelēks autobuss, kas bremzējot sagriežas tā pār visu ceļu. Mēs jau nesteidzamies - izaicinoši lēno pieceļamies, izaicinoši lēni domājam uz kuru pusi noiet un tāpat noejam malā. Man pa rokai ir cimdi. Ar vienu no viņiem māju autobusā sēdošajiem, bet to sēdošo izrādās baigi maz. Pietam autobuss dubultais. Varētu teikt pat dubultubultais, jo tomēr 2x lielāks par parastu Rīgas Satiksmes dubulto autobusu. Jel, tāds iespaidīgs – iespaidīgu iespaidu atstājošs.

Un uzreiz ir arī par ko parunāt. Šie man stāsta, ka tas ir skolas autobuss, kā filmās. Uzreiz arī atceros kaut kur lasījis par jauniem skolnieku autobusiem Rīgās skolām (patiesībā gan laikam lasīju par speciālu maršrutu uz mūsu lepnumu[?] - Arēnu Rīga).

Kad jau liekas esam drošā attālumā no skolas, mēs tomēr nonākam viņas sporta laukumā, nē - vai drīzāk spēļu laukumā. Tāda idille, tāds kā Dieva aizmirsts nostūris: nekopts, ierūsējis, iesūnojis. Nezinu, kā citi tika pāri, bet es nostājos grāvja malā un skatu, kā pāri nu tikt. Tur pāri grāvi slejas tāda metāla konstrukcija, ko sen neesmu nekur manījis, bet, kad es augu, tad vai katrā daudzstāvmājas pagalmā tāda bija. Plāns gatavs un es jau lecu pāri pusei grāvja, kur atsperšos pret to trubu un aizlēkšu atlikušo attālumu. Bet nekā konstrukcija nekāda iztūrīgā neizrādās un brīdī, kad kāja atrodas uz viņas es vēl paspēju visiem paziņot – „Tulīt laikam kritīšu!”. Vēl jau cerēju, ka biš palieksies un viss, bet nē kā liecās tā noliecās līdz galam un es kā armijā apmetu kūleni, nostājos kājās un atlika pārdesmit soļi līdz pārējiem. Tos pārdesmit soļus sperot, līdz laukumiņam vēl kādas divas meitenes pastaigas nolūkos atnākušas, vienīgais viņas pasveicināju. Tiesa pasveicinu neskaidri tā it kā šalle vai jakas apkakle – sega - būtu mutē. Viņas mani atsveicina, es tikmēr dabūnu visu laukā no mutes un pasveicinu normāli.

Arī ar to viss vēl nebeidzas. Brīdī, kad jau jāsēžas pie visiem džekiem, pamanu tenisa bumbiņu zem lapām. Meitenes gan paman sēni un sajūsminās, un dalās iespaidos, ka nekad šo sēni tik zaļu nav redzējušas. Bet es tuvojoties tenisa bumbiņai pamanu vēl vairākas un jautāju – „Nahuj te ir tenisa bumbiņas?” Atbildi nesagaidu, taču pats iedomājos dažādus racionālus izskaidrojumus. Ar bumbiņu metu nevienam citam kā Oz. Netrāpu, netrāpu, uz zemes izrādās ir arī daudz āboļu – jā, jā, ābolu – ar tiem tad ar sāku sviest un netrāpu, netrāpu, taču tik precīzi pats iedomājos un iztēlojos, ka un kā trāpu, ka pat varētu teikt – trāpu.

Padaudz zaļās krāsas sanāk, varbūt kaut ko nozīmē, varbūt ne, bet arī vārds trāpu rīmējas ar kaut ko zaļu – tārpu... jāņtārpiņu.