Katra sapnis?

Liktenis mani ņēma un aizmeta atpakaļ uz pagātni. Ne bez iemesla viņš tā. Tā bi palīdzība, iespēja. Es atkal biju mazs skolnieks vecajā RTV, vecajiem klasesbiedriem. Neviens cits nezināja, ka mazais es īstenībā ir lielais es. Rīkojos slepeni. Tas mans trumpis. Centos izturēties ordināri un nekādā, nekādā gadījumā neatklāt likteņa izdarību, lai maniem meklējumiem, novērojumiem būtu jēga un potenciāls.

Tā bij tik sena skolas diena, ka atmiņā neatradu informāciju par to, uz kuru klasi man būtu jāiet. Tā kā maziņš biju, tad varēju izmantot skolotāju iecietību. Es tik nez kapēc nedevos līdz Ivariņam, kuru pirmo sastapu. Vienalga, arī kaut kāda skolotāja mācēja pateikt, kurā klasē man jāatrodas. Viņa arī noticēja, ka esmu aizmirsis dienasgrāmatu mājās un pazudis no bara jeb klasesbiedriem.

Droši iesteidzos klasē un tā tik tiešām bij īstā. Redzēju brīvus solus klases pakaļgalā. No turienes viennozīmīgi vieglāk būs novērot. Logu puses rindā pirmspēdējā solā Ivariņš bija aizņēmis man vietu, bet es gāju garām. Viņš mani apstādināja teikdams, ka pat lapiņu priekš manis izplēsa. Es atbildēju ar paldies un lapiņas paņemšanu no sola un nolikšanu uz sava jaunā sola.

Ieskatījies uzdevumos, sapratu kāpēc tāda laipnība no jamā puses. Atausa atmiņā kā tolaik tāda tipa matemātikas uzdevumi man viegli padevušies bez spīta (un patiešām tolaik es nebiju tas, kas noraksta).

Kopā mijas dažādi laika posmi. Vienubrīd viss tuvu kā pirmā klasē, bet otrubrīd viss tuvu kā devītajā klasē. Pat matemātiku pasniedza skolotāja Stone, kas reāli mūs mācījā no kādas 5. klases man domāt. Taču mēs visi bijām mazāki un jaunāki pat priekš 4. klases.

Visas vecās sejas gan neredzēju. Tik Ivariņa seja tāda kā tagad tikai vēl vairāk maiga. Visiem pelēkgaiši īsi mati. Un uzodu arī meklēto. Tas, laikam, bija pats Sandijs. Tā domāju, ka tas viņš tāpēc, ka tikai viņam seja ir tik gara. Bet kāpēc tieši viņš vainīgs es nezinu. Klausīju instinktus un tikai Sandija seju es redzēju.