Jāatrod.

Sākums ira pietura, kurā ar māsu gaidu sabiedrisko trannnssportu. Man skats pievēršas sētas stikla vārtiņiem. Tie, protams, aizslēgti, bet iekšā tik nav neiespējami. Nodomāju nu tā taču ir spēle, man vismaz jāmēģina tikt iekšā. Aizmirstu māsu, pieturu un gaidīto. Pieeju tuvāk vārtiņiem un nogaidu, kad kāds ies iekšā. Ilgi nav jāgaida. Labestīgs vīrtietis uzvalkā un ar koferīti atslēdz vārtiņus, ieiet iekšā. Es aiz viņa kamēr vēl vārtiņi nav aizcirtušies. Cenšos izturēties dabiski un īpaši nesteigties. Tālāk ir atkal stikla durvis. Atkal slēgtas. Tas uzvalkā nezinu aizdomu mākts vai vnk tā ir un viss, bet nu jams durvis aizcērt pirms es paspēju tās noķert. Nu gan vairs nav ko bremzēt. Izliekos, ka steidzos un uztraukumā nespēju atrast atslēgas. Mana aktiermāksla izrādās iedarbīga un nepaspēju visas kabatas izčamdīt, kad durvis jau man tika atvērtas. Izteiksmīgi pateicos, uzsmaidīju un gandarīti nopūtos. Ilgi uz vietas palikt bailes, tapēc eju uz priekšu domādams „ko nu, ko nu...”. Kreisā pusē i ārējā siena tātad nekā nav, labā pusē trepes uz leju, uz zāli, kur modra i kņada, bet kas tieši neievēroju vēl, priekša i trepes kā uz augšu tā uz leju, laikam. Kā jau teicu eju taisni uz priekšu. Vēroju, vēroju, ievēroju, ka galanti pāri dodas pa kāpnēm augšup, pirms tam uzrādot apsargam ielūgumus jebšu caurlaides. Sistēma tāda pati kā ForumCinemas – elektromagnētisko starojumu uzmirkšķina uz svītrkoda, ar roku nodiriģē virzienu, pieklājīgi kaut ko noburkšķ un galvenais smaida. Tuvojoties tam apsargam, caurlaižu kontrolierim, atkal sāku izlikties, ka kaut ko meklēju. Izmisīgi slidinu rokas kabatās, velku laukā dažādus papīrīšus, pārsvarā pirkumu čekus un tamlīdzīgas drazas. Cenšos novilcināt laiku, lai kaut ko varētu izdomāt, kaut ko iedomāties, kādu gājienu. Kamēr izmisīgi izrādos, citi droši uz mani negaida, laiku velti nekavē un iet garām, uzrāda savus papīrus, un iet tālāk. Tuvumā labāk redzu, ko tieši uzrāda un vellos tās tak tikai pasu kopijas. Prātam cauri izstrāvo apjauta, ka man taču arī kopija kaut kur kabatā. Skolā taču vajadzēja nodot. Tagad pa īstam rakņājos pa visām kabatām, katru papīrīti, čekiņu rūpīgi pārbaudot. Bet nelaime, ka sajūtos jau neveikli un aizdomīgi. Tomēr nespēju atrast kopiju. Vainoju steigu un uztraukumu. Lēnā solī eju atpakaļ, kad atkal izstrāvo caur prātu apjauta. Šoreiz gan drīzāk apgaismība. Pases kopija bija jānodod un es tā arī izdarīju – nodevu. Taču pase gan man ir līdz. Es pat viņu sataustu kabatā. Un tad trešā apjauta caurstrāvo smadzenīti. Pases nav nekādi ielūgumi vai caurlaides, bet gan tikai formalitāte. Tā kā man ir 18 tad nevajadzētu baidīties un varu pilnīgi godīgi tikt lejā (hah nu jā tagad jau lejā). Taču ar savu čakarēšanos jūtos neērti un kaut kā baidos sevi iegāzt. Tai brīdī plānot kā rīkoties pārtrauc atsūtīta sms. Ņemos viņu lasīt. Anita atsūtījusi un lūdz man, lai beidzot atbildu, un mazliet atgādina, ka rīt prom. Un kārtējais strāvojums. Par Anitu un citām sms uz kurām neatbildēju, kā arī par to, ka jamā uz ilgāku laiku aizbrauks un vēlas atvadīties. Domāju iziešu laukā uzrakstīt šai atbildi. Taču ārā mani pārsteidz, ka viņa pati jau tur ir ar manu māsu un ne manu Ivariņu stāv. Bet mēs tikai „čau, čau”, nemaz neapskaujamies. Kaut kā viņa arī starojoši nesmaida kā tas i ierasts. Kādu laiku laukā stāvam viņi apspriežas, ko nu darīs. Es stavu gaidu, paklausos. Māsa grib uzreiz braukt uz lidostu un tur pasēdēt (laikam sanāk, ka Anita tomēr jau šovakar būs prom). Es sazīmēju domās lidostas lielos logus un vakaru kurš sāk tumst. Jā varētu būt forši, bet negribās, lai Anita jau aizbrauc. Toties Ivariņs un/vai Anita sakās, ka tepat labāk. Es mazliet nesapratis „kā, te, ir, kur, emmm?”. Abi viņi pazūd iekšā. Māsa arī un tad es. Izrādās tik tiešām pa labi tās trepes ir ceļš uz kafejnīcu/bāru/klubu. Un gaidīts ir, laikam jau, pilnīgi jebkurš. Jāsāk justies drošāk. Pirmā telpa ir tāds kā bārs, kur i piesmēķēts un pārsvarā visi pielējušies. Māsai tur patīk. Es atkal tik stāvu un pavēroju. Viens tāds ārzemnieks iekrīt acīs, kuram māsa arī jau klāt un uzplijās. Kaut ko kliedz par Manchester United. Cik noprotu, jamais spēlē futbolu. Atceros, ka kaut kur dziļāk, tālāk noteikti Anita ar Ivariņu atraduši kur piesēst. Un nākamā tāda zāle kā kafejnīca. Sākumā ar gaišākiem galdiem un sarkaniem C formas dīvāniem. Pašā galā, tālākajā stūrī vietu atraduši tie abi. Kamēr līdz viņiem aizeju, nav vairs gaišo galdu ir tikai sarkanie sēžamie. Tāds vens liels kā platforma ar mīkstu atzveltni. Ivariņš vienā malā, Anitiņa otrā malā. Domāju kur nu es sēdīšos, pierēķinos, ka arī māsa vēl moš nāks. Bet tad pārsvītroju, pāršvīkāju pāri visām domām. Apsēžos, apguļos blakus Anitai (A+V=AV:) un pievelku sev tuvāk uzkodu bļodiņu.